Jānis Vanags: Āfrikas bēgļi un to problēmas.

Šobrīd aktuāla problēma ES ir Āfrikas kontinenta bēgļi un to liktenis nonākot ES teritorijā. Ko darīt ar nelaimīgajiem, kas bēg no bada, noziedzības un totālas nabadzības? Protams, sirds sāp iedomājoties, kas šiem nelaimīgajiem ir jāpiedzīvo savā dzimtenē. Āfrikas kontinents ir otrs lielākais uz mūs planētas plaības ziņā, to apdzīvo 15% planētas iedzīvotāju, tie ir aptuveni 1,2 miljardi cilvēku. Apvienoto Nāciju Starptautiskais Bērnu fonds (UNICEF) ir izziņojis, ka līdz 2100. gadam, Āfrikas iedzīvotāju skaits varētu sasniegt 4 miljardus! Dzimstība Āfrikā ir ļoti liela, vidēji viena sieviete Āfrikā laiž pasaulē 5,3 bērnus. Protams medicīna šinī nabadzības plosītajā kontinentā ir nožēlojamā līmenī un 1 no 11 bērniem vecumā līdz 5 gadiem nomirst. Augstai dzimstībai par pamatu ir kontracepcijas līdzekļu neizmantošana un jauno cilvēku lielais īpatsvars attiecībā pret vecāka gadagājuma. Veco cilvēku ir maz, jo vienkārši nodzīvot ilgu mūžu ir ārkārtīgi sarežģīti, daudzi mirst medicīnas iestādēs no nekvalitatīva pakalpojuma saņemšanas un daudziem, jo daudziem citiem sadzīviskiem apstākļiem. Pēc ekspertu aplēsēm, Āfrikā kontracepsiju izmanto apmēram par 50% mazāk nekā citur pasaulē. Ir skaidrs, ka cilvēku mazāk Āfrikā  nepaliks, tie dzims un katra aizbraukušā vietā parādīsies lērums jaunu nelaimīgo. Sabiedriskajā telpā bieži dzirdam apgalvojumus, ka ir jāpalīdz, tas ir mūsu pienākums uzņemt un atbalstīt patvēruma meklētājus u.t.t. Piekrītu, ka ir jāpalīdz, bet vai mēs izmantojam pareizo metodi? Stipri šaubos.

Tātad, mēs zinām, ka bēgļi būs pastāvīgi un ar katru gadu vairāk un vairāk, jo iedzīvotāju skaits palielinās un tā jau lielo nepaēdušo bezdarbnieku skaitu papildina jauni pasaules pilsoņi. Lai izprastu, kā cīnīties ar šo problēmu mūms jāapzinās cēloņi. Iesākumā vajag izprast, kādēļ Āfrika ir tik tālu līdz kliņķim novesta, ka no turienes praktiski visi sapņo aizbēgt pie pirmās izdevības. Iesākumā no kopējās kontinenta teritorijas atdalīsim Sahāras tuksnesi, tas aizņem 1/4 kontinenta teritorijas un ir reti apdzīvots. Ir skaidrs, ka neauglaīgā tuksnesī sevi pabarot ir grūti. Bet papētot atlikušo kontinentu mēs varam atklāt, ka derīgo izrakteņu kontinentā ir pietiekoši lai varētu normāli attīstīties un par 360° mainīt esošo attīstības kursu. Āfrikas zismeļu daļa ir bagāta ar naftu un fosforītiem. Dienvidu daļas bagātības ir dzelzs, vara, mangāna, zelta, alvas, urāna rūdas, ka arī tur atrodās pasaulē lielākās dimanta raktuves. Likumsakarīgi rodas jautājums, kas pie velna tur notiek? Ir milzums daudz dažādu faktoru, kas neļauj Āfrikai piecelties no ceļiem. Gluži vienkārši, attīsrītajām valstīm un uzņēmumiem, kas pumpē ārā naudu no Āfrikas nu galīgi nav vajadzīga patstāvīgs un ar savu mugurkaulu eso kontinents. Derīgie izrakteņi šobrīd  netiek pārstrādāti uz vietas, tie tiek iegūti izmantojot lēto darbaspēku, pēc tam izvesti uz Eiropu vai Z-Ameriku un tur pārstrādāti līdz tiek iegūts galaprodukts, tas savukārt ar vairākkārtīgu uzcenojumu tiek pārdots patērētājam. Jau sākot ar kontinenta ekspansijas sākumu Āfrika ir izmantota esošo lielvaru labklājības nodrošināšanai. Āfriku eiropieši padziļināti sāka apgūt 15. gadsimtā. Šinī periodā vērtīgs resurss, kas tika no kontinenta izvests bija vergi. Tā bija ejoša prece, pēc kuras pieprasijums pārsniedza piedāvājumu. Āfrikas pamatiedzīvotāji tika medīti, kā dzīvnieki un važās iekalti ceļoja pa visu jaunatklāto pasauli, pārsvarā uz Ameriku, kur darbaspēks bija vitāli nepieciešams kontinenta attīstībai. Jau no kontinenta apgūšanas pirmsākumiem līdz mūsdienām tiek izmantots viss tās piedāvātais resurss citu ekonomiku stutēšanai. Šobrīd tie ir dērīgie izrakteņi.

Kāds teiks, ka tās ir muļķības, Āfrikas valstis ir neatkarīgas un pašas vainojamas, ka nespēj tikt ar savām problēmām galā. Ir jāsaprot, ka tur kur apgrozās liela nauda nekas nenotiek vienkārši un ir daudz zemūdens akmeņu, ko virspusēji nav iespējams pamanīt. Līdz otrajam pasaules karam šis kontinents sastāvēja no daudzām kolonijām, kas atradās tādu lielvalstu kontolē ka Lielbritānijas, Francijas, Beļģijas, Spānijas, Itālijas, Portugāles. Pēc otrā pasaules kara sabiedrība sāka izdarīt spiedienu un tās ietekmē sasteigti tika uzsākta Āfrikas valstu dekolonizācija. Izveidojās daudzas neatkarīgas valstis, bet netika ņemts vērā faktors, vai arī apzināti ignorēts, ka šiem suverēnajiem veidojumiem nav ne mazākās nojausmas kā vadīt demokrātisku valsti. Protams, pa lielam neatkarība bija butaforija, ko pieprasīja pasaule pēc asiņainajiem pirmā un otrā pasaules kara gadiem. Bijušo kolonizātoru ietekme nekur nepazuda, jo kurš gan tik vienkārši vēlās šķirties no savas ietekmes un  drošajiem ienākumiem no reģiona. Šīs jaunās valstiņas to veidošanās sākumā jau tika nolemtas atpalicībai un nebeidzamiem konfliktiem. Korupcija, rasisms, pilsoņu kari, valstiskas nozīmes objektu privatizēšana ir novedusi Āfriku tur, kur tā atrodās šobrīd. Un visi šie faktori ir cieši saistītas ar ārzemnieku interesi pār kontinenta bagātībām.

Kari Āfrikā ir ikdiena. Kontinenta bagātības vilina alkatīgas personas kurām cilvēka dzīvība nav vērtība. Nigērijā, Burundi, Mozambikā, Čadā, Angolā, Sudānā un daudzās citās valstīs genocīds ir iznīcinājis veselas ciltis, tikai dēļ to etniskās piederības vai reliģiskajiem uzskatiem. Grupējumu līderi izmanto vietējo zemo izglītības līmeni lai manipulētu ar tiem uzkurinot tajos agresiju un piedāvājot labāku dzīvi izmantojot vardarbību pret citām etniskajām grupām. Ar ieročiem, kuri tiek piegādāti no ārzemēm, tie ieņem, izvaro un nogalina veselus ciemus. 12 gadīgs bērns, ar AK-47, tur tā ir norma. Bērni tiek nolaupīti, tos rūpīgi psiholoģiski apstrādā, apbruņo un liek nogalināt. Ja kāds nav spējīgs nogalināt, vai izrāda nepakļaušanos, tad tas mirst kā brīdinājums citiem. Uz visu šo slaktiņu fona normāla valsts eksistēšana nav iespējama. Piedzimstot salmu būdiņā, 6 bērnu ģimenē, bez iespējas normāli attīstīties un dzīvojot nemitīgās bailēs nav jābrīnās, kādēļ šis apburtais aplis nebeidzās.

Korupcija Āfrikā ir ikdiena. Netiek īpaši slēpts, ka ASV un ES korporācijas atbalsta vietējos valstu vadītājus, kuri itkā cenšās nodrošināt demokrātiju. Apmaiņā pret palīdzību šo valstu vadītāji nodrošina brīvu derīgo izrakteņu ieguvi un izvešanu. Nereti valstu līderu bagātības ir pasakainas, bet vadītās valsts tauta dzīvo visdziļākajā nabadzībā. Somālijā, Sudānā, Burundi, Čadā, Zimbabvē un pārējās Āfrikas valstīs korupcija ir izplatīta visos līmeņos. Pat orgznizācijas darbinieki, kam jāuzrauga miera ievērošana reģionā regulāri iemaina dažādas preces apmaiņā pret seksu ar nepilngadīgām meitenēm. Šo informāciju atklāja ANO iekšējais uzraudzības birojs sakarā ar konstatētajiem pārkāpumiem organizācijas iekšienē.

Derīgie izrakteņi. Korupcija. Karš. Bads. Āfrikas tauta ir neapskaužamā situācijā. Jā, attīstītās valstis sūta humāno palīdzību šai bēduzemei, bet izzagts tiek daudzkārtīgi vairāk un uz kopējā nabadzības un bada fona sniegtā palīdzība ir niecīga. Tātad ir skaidrs kāpēc cilvēki bēg, bet kā viņiem izdodās šķērsot vidusjūru un tikt līdz sapņuzemei ES? Par to parūpējās Rietumvalstis pašas, palīdzot nemierniekiem gāzt Lībijas prezidentu M.Kadāfi. Šobrīd Lībija ir tranzīta ceļš no Āfrikas uz ES. Valsts ir iznīcināta. Rietumi ar uzlidojumiem ir iznīcinājuši infrastruktūru un nodevuši varu nemierniekiem, kas haotiski to izlaupa un par situācijas stabilizāciju nekas neliecina. Miljoniem bēgļu gaida Lībijas krastos cilvēku kontrobandistu kuģus, kas par ~1500 $ solās nogādāt gribētājus drošajā un pārtikušajā Eiropā. Ar šo rūpalu nodarbojās noziedznieki, kas kāro vieglu peļņu pie minimāliem izdevumiem. Tie sagādā norakstītus kuģus, iekasē naudu, piekrāmē pilnus ar cilvēkiem un jūrā prom. Šie grupējumi ir cieši saistīti ar musulmaņu ekstrēmistiem, kas terorizē kontinentu. Principā sanāk tā, ka bēgot no teroristiem, tie nokļūst pie teroristu sabiedrotajiem, kas par attiecīgu summu nogādā bēgļus ES. Pilnīgi iespējams, ka šinīs laivās tiek iesēdinātias teroristiskajiem grupējumiem lojālas personas, kuras identificēt ir praktiski neiespējams. Bēgļu plūsmas ir milzīgas, regulāri pressē parādās informācija par izglābtiem bēgļu kuģiem, bez kuģu apkalpes dreifējam ES ūdeņos. Kuģu apkalpe nogādā kuģi līdz noteiktai vietai, tad kuģi pamet atstājot palikušos likteņa varā. Pārsvarā izglābtie bēgļi ir vīrieši. Tikai loģiski, jo ~1500 $ ir liela nauda, kuru sievietei dzīvojot tādos apstākļos būtu grūti iekrāt un droši izmantot šim ceļojumam. Uz jautājumu, kur šie cilvēki ņem naudu lai spētu apmaksāt biļeti uz paradīzi mēs diezvai dabūsim precīzu atbildi. Noteikti ir inteliģence, kam ir bijis savs bizness vai vadošs amats un iespēja iekrāt līdzekļus. Bet pilnīgi noteikti, ka daļa šo cilvēku ir ieguvuši līdzekļus biļetei noziedzīgā veidā. Noziedzība kontinentā ir graujoša, pakalpojumu piedāvā noziedznieki, uzskatu, ka nešaubīgi daļa no vīriešiem, kas ieceļo ES uz palikšanu ir ar netīru pagātni. Sievietes un bērni, vivājāk aizsargātās sociālās grupas paliek savās vietās, bezizejā, pieņemot savu sūro likteni.

Secinājumi. Uzņemot bēgļus, kas lielākoties ir vīrieši ar nezināmu pagātni, mēs nerisinam aktuālo kontinenta problēmu, bet gan paliekam zem sitiena paši savus pilsoņus, radot jaunus riskus sabiedrības drošībai. Šo putru Āfrikā ir ievārijušas bagātākās valstis kurām personīgi vajadzētu uzņemties atbildību un ar militāru, ekonomisku un humānu palīdzību nostabilizēt situāciju nemieru plosītajos reģionos. Tas ir iespējams, ja ir mugurkauls sadot pa pakaļu korporācijām, kas ir piesūkušās kā dēles pie Āfrikas bagātībām. Citu analogu nav. Kāmēr Āfrika būs slaucamās govs statusā, bēgļu problēmas nemazināsies, bet tikai turpinās briest un briest līdz ES nāksies atzīt savas kļūdas.

Jānis Vanags

Advertisements

Jānis Vanags: Kas ir reliģija?

Kas ir reliģija?

Vārds reliģija esot cēlies no Latīņu vārda  religios ( augstākas varas, īpaši Dieva, kā personības atzīšana un šīs atzīšanas izpaušana īpašā psiholoģiskā noskaņā).Tātad,  reliģija nozīmē ticēt kautkam pārākam par sevi pašu,  jo īpaši ticēt kautkam konkrētam,  visbiežāk Dievam vai vairākiem Dieviem, kā to ir darijuši mūsu senčipirms cittautieši viņus neatlaidigi sāka pārliecināt par nepieciešamību pievērsties kristietībai un  tās sludinātajām vērtībām un pieņemt, ka ir tikai viens īstais Dievs. Nevienmēr reliģijas pamatā būs kautkas noteikt, ko pielūgt. Piemēram,  viena no populārākajām, šobrīd praktizētajām reliģijas formām, budisms, ir reliģija bez Dieva.Budisms māca koncentrēties uz savu prātu attīrīt to no negācijām, dzīvot saskaņā ar visumu. Dievs kā tāds budismā nav izdalīts, tiek atzīmēta reinkarnācijas pastāvēšana un augstākā pilotāža ir spēja pēc nāves nokļūt nirvanā ( savienoties ar kosmosu ), tas ir, izkļūt no reinkarnācijas apļa. Ticībai,  lai to pilnvērtīgi varētudēvēt par reliģiozu ir jābūt ar spēcīgu filozofiju zem tās.  Ja ticība kautkam pārākam ir bez seguma un nav pamatojama, tad tas ir fanātisms vai sentimentālisms, nevisreliģiska ticība.

Reliģijas evolūcija.

Pieņemu,  ka reliģija iet roku rokā ar cilvēku sākot no tā brīža, kad homosapiens sāka uzdot jautājumus, kāpēc cilvēki dzimst un mirst, kāpēc nakti nomaina diena u.t.t.Reliģija bez šaubām mainās līdz ar cilvēku, tā pielāgojās esošajām vajadzībām lai izdzīvotu, tāpat, ka jebkas cits šinī pasaulē. Citējot dzejnieku Raini ” Pastāvēs, kasmainīsies! ” Vieidi vārdi, pārmaiņas piedzīvo, ne tikai laicīgās lietas, bet arī garīgās vērtības. Mūsdienu reliģijai ir morālās audzināšanas forma, bet sākotnēji tai bijaiebiedējošs formāts. Bailes no Dievu dusmām ( zibens, vētra, sausums, plūdi, slimības u.t.t. ) bija raksturīgas senajiem cilvēkiem. Atskatoties pasaules vēsturē, ja mēspieņemam to par patiesību, jo vēsture nemitīgi tiek pārrakstīta, mēs saprotam, ka neiedomājami ilgu laika posmu attīstītākās civilizācijas ir gājušas politeisma jebdaudzdievības ceļu. Un uzsvērsim, ka tāsbija augsti attīstītas lielvaras ar augstu kultūras un zinātnisko sasniegumu līmeni. Tās bija sava laika apgaismotājas. Daudzdievība bija vadošā no reliģijas formām tādās visiem dzirdētās kultūrās kā senajā Ēģiptē, Šumērā, Grieķijā, Romā, Inku un Maiju civilizācijās. Monoteiska, jeb reliģijas forma kurā tiek izdalīts viens Dievskuram nav konkurentu un pārējās radības atrodās zemākā hiararhijas pakāpē sāka kļūt plaši populāras tikai līdz ar mūsu ēras sākumu. Par senāko no mūsdienās praktizējošām monoteisma formām tiek uzskatīts Jūdaisms, tam saknes meklējamas  1812. līdz 1637. gadam p.m.ē.. Bet jāpiemin, ka antīkajā pasaulē viendievības ideju ir mēģināts realizēt daudzkārtīgi. Pirmēram,saglabājusies ir informācija par šādu mēģinājumu senajā Ēģiptē. Farons Amenhoteps kurš valdīja no 1379-1362 p.m.ē. uzspieda saviem tautiešiem godināt vienīgo visuma dievu Atonu. Pēc Amenhotepa nāves, protams, kā tas dzīvē notiek, viss, kas saistījās ar viņu tika noliegts un cilvēki atgriezās pie iepriekšējo dievu pielūgšanas kārtības. Daudzdievība antīkajā pasaulē bija loģiska, jo cilvēki piedzīvoja daudz dažādu dabas parādību, ko uz doto brīdi nebija spējīgi izskaidrot. Bija grūti saistīt dažādus postošus un brīnumainus notikumus, tādēļ lieliska atbilde uz neviennozīmīgiem notikumiem bija daudzu, dažādu Dievu pastāvēšana, kas savā starpā konkurē un izmanto cilvēkus saviem, augstākajiem mērķiem. Apķērīgi prāti izmantoja to savā labā un uzdevās par dievu kalpiem – priesteriem. Daudzdievība ļāva piemeklēt sev vēlamo no Dievu saraksta un ar propogandas palīdzību vienot cilvēkus kopīgiem mērķiem, ja notika nelaimes vienmēr vainot varēja konkurējošo Dievu kurš mēģina ieriebt. Kā Amenhoteps, tā arī citi valdnieki saprata, ka lielas cilvēku massas ir grūti pārvaldīt bez stingras reliģiskās kontroles. Izmantojot politeisma reliģijas struktūru, tas radīja riskus, jo vienmēr būs Dievu pretrunas un līdz ar to atradīsies cilvēki, kas to izmantos savā labā. Savukārt monotēiskajā struktūrā pretrunu nav, jo nav izvēles brīvības, ir viens Dievs, bez iespējas izvēlēties citu favorītu.Viens Dievs, viena taisnība visiem – tā varētu raksturot monotēiskās reliģijas pamatdogmu. Ebreju tautas vienojošais faktors, kas ļāvis šai tautai pārciest verdzības un bada periodus paliekot saliedētiem un vienotiem savā ticībā bija viendievība, ko šī tauta praktizēja jau ~2000 g.p.m.ē. No Jūdaisma, pēc Jēzus nāves atzarojāz kristietība, Jēzus bija populārs viena Dieva esības sludinātājs, pēc viņa nāves sekotāji sarakstīja vairākas grāmatas un turpināja propogandēt kristietību, kā pareizāko ceļu pie Dieva. Vēlāk, 7. Gadsimtā līdz ar sludinātāju Muhamedu uz palikšanu izveidojās Islāms. Islāms, tāpat ka Kristietība balstās uz Jūdaisma mācības. Islāms un Kristietība ir Jūdaisma transformācija un pielāgota reliģija konkrētās grupas vajadzībām. Vena Dieva kults piedzīvoja savu triumfu un sāka ekspansiju līdz ar Romas imperatota Konstantīna 1 lēmumu pārtraukt kristiešu vajāšanu m.ē. 312 gadā. Līdz tam, viendievības sludinātāji tika apspiesti un vajāti, jo vistiešākajā veidā apdraudēja esošās varas autoritāti. Saprotot, ka līdz šim piekoptā taktika ir neefektīv, Konstantīns 1 nolēma rīkoties savādāk, nekā viņa priekšgājēji. Viņš veiksmīgi izmantoja reliģiju savu mērķu sasniegšanai, iecietība pret kristietību ļāva viņam kontrolēt gan baznīcu gan ķecerus. 70. gadus pēc Konstantīna 1 lēmuma, Teodosija valdīšanas laikā kristietība tika atzīta par galveno Romas reliģijas formu. Tādai pasaules lielvarai, ka Romai kļūstot par monotēiskas reliģijas centru daudzdievībai bij maz izredžu pastāvēt. Pakļautās tautas tika asimilētas un tām uzspieda “pareizo” reliģiju. Kristiešu misionāri vēljoprojām turpina vervēt arvien jaunus sekotājus visā pasaulē.

Iepriekš apskatītie notikumi attiecās uz eiropu un tuvajiem austrumiem. Bet jāapskata arī Austrumu civilizāciju noietais ceļš reliģijas evolūcijā. Viena no senākajām zināmajām reliģijām ko piekopj vēlarvien ir Hinduisms, tās sākums ir meklējams vēdiskajā sabiedrībā vismaz  2000 gadus p.m.ē. Tāpat  kā Jūdaisms, Hinduisms piedzīvojis šķelšanos un ir dažādi atzari, piemēram Budisms. Tiek uzskatīts, ka Hinduisms radās Indostānas pussalā, šobrīd tā ir 3 lielākā reliģija no kuras 96% dzīvo Indijā. Hinduisms ir sarežģīta reliģijas forma, kas tic reinkarnācijai pēc nāves. Ir pieņemts, ka nomirstot cilvēks pārdzimst tanī par ko viņš ir pelnījis būt. Tā šis aplis turpinās līdz tiek sasniegta apgaismība un no nebeidzamā dzīvības un nāves apļa izkļūts. Hinduisma panākumu atslēga, kas iespējams tik ilgu laiku ļāva tam veiksmīgi pastāvēt ir kastu sistēma, kas iedala Indiešus dažādos sabiedrības slāņos ar savām funkcijām. Pārdzimšanas teorija + kastu sistēma ir lieliska kombinācija, kas atbild uz jautājumu, kāpēs es esmu nabags, bez jebkādiem īpašumiem, kāmēr kādam citam ir viss ko vien sirds kāro. Kastu sistēma pastāv vēljoprojām. No esošās kastas nevar izkļūt, šis statuss tiek pārmantots no vecākiem viņu bērniem. Priekš valdnieka un tam pietuvinātām personām nekas labāks nav iedomājams. 🙂 Hinduisms ir daudzpusīga, ļoti sarežģīta un neviennozīmīga reliģijas forma, tā būtībā ir daudzdievība, kas tai pat laikā atzīst vienu, “galveno” Dievu – Brahmu. Tā nenoliedz citas reliģiskās formas, kuras neiet pretrunā ar Hindu dzīvesveidu.

Tātad, ir skaidrs, ka strikta daudzdievība nebij dzīvotspējīga, jo šķēla sabiedrību. Viendievība dod iespēju centralizēt varu, visuzskatāmākais piemērs ir Romas katoļu baznīca, kuras kontrolē atrodās pundurvalsts Vatikāns un tai ir vislielākais sekotāju skaits uz planētas Zeme – ~1,092,853,000 cilvēku ( kopējais kristiešu skaits ). Hinduisms, ar savu daudzpusību, reinkarnācijas un kastu sistēmas piekopšanu ir lieliski sevi pierādijis laika gaitā un tāds kiš miš ar rozīnēm vienmēr atradīs sekotājus, jo katrs var izvēlēties savu neuzspiesto pielūgsmes objektu, tikai nākās ievērot dažus noteikumus, kas ierāmjo un konkretizē Hinduisma mācību. Ir vēl daudz dažādu reliģisko veidojumu un sektu, kas cīnās par savu vietu zem saules, bet nopietnākie spēlētāji pēc kopējā sekotāju skaita no visiem pasaules iedzīvotājiem uz doto brīdi ir – Kristieši 31,5 %, Musulmaņi 23,2 %, Hinduisti 15%, Budisti 7%. Šobrīd statistiķi ceļ trauksmi kristiešu vidū, brīdinot, ka līdz 2050. gadam musulmaņu un kristiešu skaits izlīdzināsies. Svaru kausi izlīdzināsies un nākotnē iespējams par dominējošs planētas Zeme reliģiju varēt kļūt Islāms. Islāms ir visstraujāk augošā reliģija, kas interesanti, arī visjaunākā no top reliģijām. Kad Muhameds ( 570. g., miris 632.g. ) sāka sludināt Islāmu Ārābijas pussalā, cilvēki ticēja daudziem Dieviem un tuksneša gariem, ko dēvēja par džiniem. Pirms Islāma, Arābijā reliģija bija otrajā plānā, prioritāte bija laicīgā dzīve, mazāk aizsargātās sociālās grupas tika noniecinātas un sautīgi izmantotas – sievietes, bērni. Viena Dieva, iecietīga un vienlīdzību piedāvājoša sludināšana ,mežonīgajā Arābijā nesa augļus un Islāms auga. Islāms izceļās uz citu top reliģiju fona ar agresīvo formu, tas jau pirmajos pastāvēšanas gados tika izplatīts izmantojot agresiju. Domājams Muhameds apzinājās, ka mierīgā ceļā tautās izplatīt jaunievesto reliģiju neizdotos, turklāt stratēģiski svarīgi bija iegūt kontrolē svēto Mekas pilsētu lai apspiestu daudzdievību. Tas arī tika izdarīts un Islāma ekspansija turpinās līdz mūsdienām.

Ateistiem, cilvēkiem, kas nav reliģiozi un tie ir ~7% pasaules iedzīvotāju, bieži rodas jautājums, kādēļ 93% apkārtesošo cilvēku, vēljoprojām tic lietām, ar ko reāli dzīvē nav saskārušies. Pagātnē to varētu pamatot ar informācijas trūkumu, daudzas lietas nebija iespējams izskaidrot, tad kā universāls arguments visam neizprotamajam bija Dievs. Šobrīd, mēs nenoveļam visu uz Dievu, mēs izmantojot zinātni gūstam izskaidrojumus paši un saprotam, ka brīnumu nav nemaz tik daudz. Viss, ko cilvēks ir izdomājis vai radījis ir radīts lai apmierinātu cilvēka vajadzības un mazinātu sāpes. To vajadzētu saprast tiem, kas vēlās izprast reliģiskās kustības un to attīstību. Personīgās jūtas un vēlmes ir par pamatu cilvēku centībai un sasniegumiem. Reliģijā rod mierinājumu tie, kas laicīgajā dzīvē nespēj gūt tik ļoti cilvēkam nepieciešamo laimes sajūtu. Dažādas reliģiska rakstura sektas to veikli izmanto un ar multilingvistiskās programmēšanas palīdzību viegli apstrādā vājāk rakstura cilvēkus, kas jūtās vientuļi. Reliģija ir burvīgs instruments massu kontrolei, nekas labāks uz doto brīdi nav izdomāts lai stutētu politisko varu, kuru, kā mēs zinām ir ļoti viegli sašūpot. Ir skaidrs, ka reliģija ir izdevīga un tā tiks finansēta lai spētu iet laikam līdzi un nokļūtu pie jebkura, kuram ir nosliece ticēt. Rodas jautājums, kāpēc mēs ticam? Ir 2 varianti, vainu tas ir iedzimts, vai tiek pārmantots audzināšanas procesā mijiedarbojoties ar apkārtējo pasauli. Izdarīt pārsteidzīgus secinājumus mēs nedrīkstam, iespējams mums ir dabīgi nepieņemt neizbēgamo nāvi un visu izrietošo pēc tās. Gribās ticēt, ka nāve tās nav beigas un ja citiem stipri pāri nebūsim nodarījuši, bet ja arī būsim, tad nožēlosim, mūs sagaida kautkas labs un no finiša nav jābaidās.

Interesanti, kas notiktu ar aktīvu Dieva vārda sludinātāju mūsdienās, kurš apgalvotu, ka vairākkārt ir piedzīvojis kontaktu ar Dievu vai tā sūtņiem un nemēģinātu lavierēt ar izteikumiem? Visdrīzāk šādai personai tiktu sniegta medicīniskā palīdzība. Oficiālā psihiatrija neizdala atsevišķi mistiskos no psihiskajiem pārdzīvojumiem, tie tiek traktēti kā psihoze. Ja kāds cilvēks apgalvo, ka ir piedzīvojis reliģiska rakstura vīziju vai kautko tam līdzīgu, psihiatrija neauklējās un nosaka diagnozi. Psihiatrijā ir versija, ka ticēšana Dievam ir sava veida normālas uzvedības imitācija. Plūšana līdzi straumej, ja visi apkārt tic, tātad es arī ticēšu. Ticīgie tiek pielīdzināti 3 gadīgam bērnam, kurš pilnībā paļaujās uz to, ka pieaugušie visu zin. Mūsu gadījumā, pieaugušie ir reliģiskie līderi. Psihoanalīzes pamatlicējs Z.Freids uzskatīja, ka reliģija ir instruments ar kuru apslāpēt neirozi. Freids pieļāva iespēju, ja nepastāvētu reliģija, neiroze kļūtu izteiktāka un saslimšanas gadijumi tiktu atklāti daudz biežāk. bērnam, kurš pilnībā paļaujās uz to, ka pieaugušie visu zin. Mūsu gadījumā, pieaugušie ir reliģiskie līderi. Psihoanalīzes pamatlicējs Z.Freids uzskatīja, ka reliģija ir instruments ar kuru apslāpēt neirozi. Freids pieļāva iespēju, ja nepastāvētu reliģija, neiroze kļūtu izteiktāka un saslimšanas gadijumi tiktu atklāti daudz biežāk.

Iespējams Freidam ir taisnība, jo dzīve bez apziņas, ka nāve tās nav beigas ir biedējoša. Dzīve bailēs, ar skaidri zināmu nolemtības sajūtu, emocionāli vājākiem cilvēkiem spētu nopietni traumēt psihisko veselību. Iespējams reliģija ir veids, kas ļāvis cilvēcei nesabrukt un nokļūt tur, kur tā šobrīd atrodās. Šo cilvēka dabisko gribēšanu ticēt, diemžēl izmanto arī atklāti noziedzīgi grupējumi. Cilvēkam, kurš pārzin psihes īpatnības ir skaidri zināmi paņēmieni, kā pareizi pārliecināt apkārtējos un likt tiem sev noticēt. Protams, tas nenostrādās ar visiem, bet vienmēr būs kāds, kuru būs iespējams ietekmēt. Šādi, ar zināšanām un harizmu apveltīti cilvēki ik pa laikam mēģina radīt reliģiskas sektas. Šajos veidojumos, tiem ir gandrīz neierobežota vara. Pārsvarā, šādas sektas ir radītas ar mērķi izkrāpt naudu no saviem sekotājiem, kas akli tic saviem garīgajiem līderiem. Par sektām tiek dēvētas visas reliģiskā rakstura kopienas, kuru sekotāju skaits nav liels. Konkrēta robeža pie kuras sekta pārtop par reliģisko konfesiju nav definēta. Ir gadījumi, kad sajūtot neierobežotu varu pār saviem sekotājiem, tikai ar naudu un pazemību kopienas līderim nepietiek. Ir reģistrēti gadījumi, kad sektu ietvaros tiek veiktas pašnāvības, grupveida seksuālas orģijas, pedofilija un daudzas jo daudzas neiedomājamas lietas. Mūsu smadzenes varētu salīdzināt ar datoru, kuru meistarīgam hakerim nesagādā grūtības uzlaust. Reliģija ir spēcīgs ierocis, ar kuru ir iespējams panākt gandrīz jebko.

Secinājumi.

Secinājumi, ko es varu izdarīt izejot no man zinošās informācijas ir vienkārši – ja grūti dzīvot un apzināties, ka kādreiz būs jāmirst, tas neliek mieru ikdienā un traucē dzīvot šodienā, tad ticiet kautkam pārākam un mēģiniet rast mierinājumu reliģijā. Uzmanieties no sektām. Es esmu ateists, bet ja man būtu jāizvēlās, es izvēlētos Budismu. Tas neuzspiež personību nomācošas dogmas, tas ļauj koncentrēties uz sava ķermeņa un prāta izzināšanu. Budisma garīgie līderi, personīgi man, vieš lielāku uzticību nekā konkurējošo reliģiju pārstāvji.

Jānis Vanags.