Jānis Vanags: Karš. Dabiskā nepieciešamība.

Šodien bieži sanāk dzirdēt cilvēkus runājam par iespējamām kara darbībām, kuras varētu norisināties globālā mērogā. Par iespējamo 3. pasaules karu. Tiek modelētas dažādas situācijas un apspriesti scenāriji iespējamajiem konfliktu eskalācija Ukrainā, Tuvajos Austrumos u.t.t. Karš uz planētas zeme ir norma, bez kā mēs, cilvēki, nēsam spējuši dzīvot.

Kādēļ cilvēki karo? Karo parasti kaut kādas noteiktas cilvēku grupas savā starpā. Karo dēļ savām sautīgajām interesēm. Kāds vēlas kaut ko noteiktu iegūt, bet otrs atsakās to dot, vai arī abi pretendē uz kādu noteiktu resursu ( zelts, nafta, gāze u.t.t. ). Jebkuram karam ir iemesls, tie nesākās tāpat vien. Cilvēku massas lielos vilcienos neatšķirās ne ar ko no individuāla cilvēka. Valsts ir tas pats cilvēks, ar savām sautīgām interesēm, ar dabisko vēlmi dominēt pār citiem. Tā vēlās būt nr.1., lai pārējās valstis pakļaujās un piekāpjās. Resursi uz mūsu planētas ir ierobežoti un tieši šis faktors ir noteicošais, kādēļ no pasaules radīšanas brīža vieni nogalina otrus. Džungļu likums – spēcīgākajam vienmēr ir taisnība un tas vienmēr uzvar. Pakāpeniski brutālu spēku nomaina intelektuālais spēks. Spēcīgus vīrus ar zobeniem un cirvjiem kaujas laukā ir aizstājuši operātori, kas kontrolē dronus un raķešu sistēmas. Iebrukšana kādā noteiktā valstī tiek pasniegta, kā atbrīvošana un nereti kāda no karojošajām pusēm izmanto tieši savu intelektuālo potenciālu sašūpojot pretinieka sabiedrību un ļaujot visu netīro darbu paveikt speperātistiem, kas izmanto doto iespēju gāzt esošo līderi un ieņem viņa vietu hierarhijas augšgalā. Tātad – karš ir līdzeklis lai iegūtu kārotos resursus.

Karš ir visu cilvēku šausmīgāko murgu materializācija. Tas ir nepielūdzams un nežēlīgs. Kad karš atnāks, tas nenesīs baudu vai prieku par paveikto. Tas atnesīs šausmas un vājprātu. 1. pasaules karā gāja bojā 17 000 000 cilvēku, ievainoti un sakropļoti tika 20 000 000 cilvēku. 2. pasaules karā gāja bojā 60 000 000 cilvēku, ievainoto vai sakropļoto skaits bija krietni lielāks. Pie šī visa vēl japieskaita šausmas ko piedzīvo sievietes. Karaspēkam ienākot pretinieka teritorijā, sievietes ( arī bērni ), neraugoties uz to vecumu netiek saudzētas, kareivji, kas sajutuši asins garšu un vēlās atriebties, tās izvaro. Nav bijis aizvadīts neviens karš ( arī mūsdienās ), kas šos noziegumus spētu apturēt. Ja notiks 3. pasaules karš, cik tad būs upuru?

Ja jau karš ir tik nežēlīgs un nevēlams racionāli domājošam cilvēkam, kādēļ tad parastais cilvēks pēc kara izskludināšanas dodās uz pretinieka teritoriju un uzbrūk viņa mājām? Par valsti kopumā ir skaidrs kādēļ tā karo, dēļ resursiem un ietekmes paplašināšanas. Bet kādēļ karot dodās parastais Fedja traktorists? Ļoti daudzi faktori liek viņam tā rīkoties. Pirmkārt vēlme dominēt ar spēku ir visspēcīgākā un vissenākā ko cilvēks pazīst, tā ir nodevusies mums ģenētiski no paaudzes paaudzē. Mūsu senči ar vardarbību ir risinājuši lielāko daļu strīdīgo jautājumu. To tā vienkārši nevar izsvītrot no mūsu ģenētikas, tas nododās bērniem, bērnu bērniem u.t.t. Katra paaudze šo vēlmi jūt mazāk un protams, katra īpatņa iespējas ar spēku dominēt ir atšķirīgas. Fiziski vājāks indivīds vienkārši nav spējīgs būt pārāks fiziski, tādēļ izmanto savas smadzenes, lai būtu pārāks pār savu sāncensi. Dodās karot visbiežāk tie, kas vēlās realizēt šo vēlmi dominēt kaujas laukā, jo civilajā dzīvē, līdz galam nav spējuši izjust šo nepieciešamo pārākuma sajūtu. Otrs faktors ir indivīda psiholoģiskā noskaņošana, tas kā valsts savu tautu sistemātiski sagatavo iespējamajiem draudiem no ārējā ienaidnieka. Ja cilvēkam 1000 reizes apgalvosi, ka viņa dzīvībai draud briesmas un viņa mājas ir apdraudētas, pēc 1001 reizes viņš paņems ieroci un dosies darīt to, ko līderis viņam liks. Treškārt atalgojums, ko indivīds dabūs pēc šī kara kā balvu. Atalgojums var būt materiāls – nauda, kara trofejas u.t.t. Var arī būt emocionāls atalgojums, tas ko mēs apskatījām kā pirmo faktoru, atalgojums būs tā varas sajūta pār savu pretenieku. Apzināšanās, ka viņš ir noteicējs, ka viņš dominē. Tos, kas karo savās mājās domājams īpaši iztirzāt nav nepieciešams, jo ir skaidrs, cilvēki cīnās par savu dzīvību, tuvinieku dzīvībām un īpašumu, ko tie dzīves garumā ir iemantojuši. Psiholoģiski ir ļoti grūti atteikties no vērtībām, kuras visas dzīves garumā Tu esi augstu novērtējis. Ja cilvēks ir uzcēlis sev māju, 25 gadus viņu uzturējis un ieguldījis visus savus līdzekļus, tā vienkārši aizbraukt un pamest visu ir ļoti grūti. Psiholoģiskā piesaiste mēdz būt pārāk spēcīga, kaut arī loģiskāk būtu neriskēt ar savu dzīvību un doties prom.

Valstu un tās pilsoņu motivāciju karot mēs esam apskatījuši. Apskatīsim reālākos globālā konflikta iniciātorus, kam būtu pa spēkam to uzsākt. Kā jau jebkurā cilvēku grupā, arī valstu līmenī nopietnu konfliktu var uzsākt tikai ļoti spēcīgs indivīds, vai labi bruņojies indivīds, jo vājie un švaki bruņotie vienā setā noraujās un tiem tiek ierādīta viņu vieta esošajā sistēmā. Uz doto brīdi labi bruņots nozīmē kodolieroču esamība. Šāda valsts liek apkārtējiem būt piesardzīgiem un šīs valsts resursus atklātā veidā neiekārot. Uz doto brīdi kodolieroči ir – Ķīnai, Krievijai, ASV, Pakistānai, Indijai, Lielbritānijai, Francijai un iespējams Izraēlai, Ziemeļkorejai. Ik pa laikam izskan apgalvojumi, ka iespējams Irānai slepenībā arī top pa kādai kodolgalviņai, bet bez pierādījumiem tās ir tikai spekulācijas. Irāna oficiāli noliedz kodolieroču izgatavošanas plānus. Šīs arī ir tās valstis, kam pa spēkam būtu uzsākt nopietnu konfliktu, kas skartu visus pasaules iedzīvotājus. Kodolierocis ir vispostošākais ierocis ko cilvēks izgudrojis, tas iznīcina visu dzīvo savā ceļā. Vienīgā valsts, kas viņus reāli dzīvē ir pielietojusi ir ASV pret Japānu 2. pasaules karā. Divas atombumbas uzmeta Japānas pilsētām Hirosimai un Nagasaki 1945. gada augustā. Pēc šī postošā notikuma Japāna parasktīja kapitulācijas aktu uz ASV kuģa “Misūri”. Japāna atzina ASV dominanci un piekāpās. Tas prasīja 140 000 dzīvību, no kurām 20 000 bija karavīru, pārējie civilie iedzīvotāji. Pēc šī konflikta ASV ietekme Japānā ir bijusi vienmēr. Japānā atrodās 23 dažāda tipa ASV kara bāzes.

Šobrīd aktuālais temats ir mūsu iespējamais apdraudējums saistībā ar NATO un Krievijas Federācijas saspīlētajām attiecībām. Iespējamais konflikts starp NATO ( ieskaitot LV ) un Krieviju tiek apspriests ļoti bieži. Kodolieroču arsenāls abām pusēm ir ievērojams un kara gadījumā mūsu pasaule tiktu apdraudēta. Karš tādu kādu mēs to esam redzējuši līdz šim starp kodolvalstīm nav iespējams, jo tas nozīmētu katastrofu visai pasaulei. Starp šādām valstīm, kuru bruņojums ir līdzvērtīgs un rada draudus pašiem kārtīgi dabūt pa biksēm atklāti uzbrūkot, visreālākais ir slēptais uzbrukums. Tas izpaustos kā mērķtiecīga situācijas destabilizācija valstī ar mērķi nomainīt tās vadību uz sev labvēlīgu, ko būtu iespējams kontrolēt. Starp kodolvalstīm atklāts militārs konflikts nav iespējam, jo tas nozīmētu apokalipsi.

Karš mainās līdz ar laiku un iespējams rīt mēs pieredzēsim tādu kara formu, par kādu vēl neviens nenojauš. Par to, ka karš mums zināmā vai jaunā formā būs neatņemama cilvēces sastāvdaļa vēl ilgi, šaubu nav, jo cilvēkiem ir raksturīgi būt alkatīgiem un iekārot to, kas ir citiem. Cilvēki evolucionē ļoti ilgā laika posmā un līdz brīdim, kad mūsu psoholoģija mainīsies, iespējams, šīs planētas vairs nebūs. Resursi ir ierobežoti un cīņa par tiem nebeigsies.

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Nāvessods. Dzīve vai nāve?

Ik pa laikam Latviju pāršalc kāda šausmu vēsts, par zvērībām, kas notiek tepat blakus. Augstākais soda mērs, ko par sevišķi smagiem noziegumiem mūsu likumdošana paredz piespriest ir mūža ieslodzījums. Latvijas likumdošana nosaka, ka mūža ieslodzījuma ilgums mūsu valstī ir 25 gadi. Tātad, lai vai kāds būtu pastrādātais noziegums – 25 gadi un noziedznieks ir tiesīgs atgriezties sabiedrībā.

Pēdējās desmitgades laikā ir pieaudzis uz mūža ieslodzījumu notiesāto cilvēku skaits. 2014. gada 31.decembrī ieslodzijuma vietās atradās 4 745 ieslodzītie. No kopējā ieslodzīto skaita ieslodzījuma vietās atradās 63 ieslodzītie, kuriem tika piespriesta brīvības atņemšana uz mūžu. Salīdzinājumam 2001. gadā šādu soda mēru izcieta 12 notiesātie, 2005. gadā 28 notiesātie, 2010. gadā 47 notiesātie.  No kopējā notiesāto skaita uz mūžu notiesāti ir 1.6% ( dati par periodu līdz 2014.gada 31.decembrim ). 2014. gadā no kopējā notiesāto skaita 76,5% tika notiesāti par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem!

Gūsim priekšstatu, ko īsti nozīmē – sevišķi smags noziegums. Apskatīsim pāris piemērus, kuri šobrīd izcieš mūža ieslodzījumu. Augstāko soda mēru, 25 gadus apcietinājumā.

  1. Aleksandrs Korjakovs. 1999. gadā viņš bruņojies ar augstajiem ieročiem ieradās Gulbenes 1. bērnudārzā un diendusas laikā augstasinīgi nogalināja audzinātāju un trīs bērnus. Motivācija šim noziegumam bija vēlme kļūt slavenam.
  2. Kaspars Petrovs. 2005. gadā tika pierādīts, ka šis cilvēks laikaposmā no 2000. gada līdz 2003. gadam nogalināja 13 pensionārus ar mērķi gūt mantisku labumu. Inkriminētas tika 38 slepkavības.
  3. Ivars Grantiņš. 2008. gadā noslepkavoja 11 gadus veco meitu, sievu un 18 gadīgu meiteni. Iepriekš bija sodīts par izvarošanu. Recidīvists.

Šādu piemēru ir gaužām daudz. Šie ir tikai skaļākie, bet ir vēl virkne tādu noziegumu, kas nav iemantojuši sabiedrības vērību. Iespējams, 25 gadi varētu būt pietiekošs laiks, lai cilvēka personība mainītos par 180 grādiem, bet ir jāapzinās, ka Latvijas cietumi ir vieni no vissliktākajiem Eiropā. Mūsu cietumos nevar būt ne runas par cilvēku kvalitatīvu pāraudzināšanu. Tieši pretēji, dzīvojot šaurībā kopā ar citiem recidīvistiem tiek iegūti jauni kontakti un plānoti jauni noziegumi, kas iespējams, tiks realizēti nonākot brīvībā. Tās nav fantāzijas, tā ir realitāte, Latvijas cietumi ir katostrofāli, bet darīts tiek ļoti maz. 2012. gadā Latvijas cietumos pašnāvību izdarīja 8 ieslodzītie, gadu iepriekš 3. Fiziska iespaidošana notiek un to neviens neslēpj, ik pa laikam kāds mirst no vardarbīgas nāves. Vai šādā iestādē ir iespējams mainīties? Ok, ja ļoti vēlās protams, bet vai recidīvists, kurš augstasinīgi ir nogalinājis vai nogalinājis + izvarojis savus upurus ir maināms šādā vidē pavadot gadu no gada? Statistika liecina, ka 51% no ieslodzītajiem, kas iznāk brīvībā 2 gadu laikā atkārtoti izdara noziegumu.

Cietumu sistēmai nepietiek naudas, tas ir skaidrs. Uzturēt vienu ieslodzīto mums izmaksā 14 euro, tas ir minimums, iespējams izmaksas ir kāpušas. Gadā uzturēt vienu noziedznieku izmaksā 5000 euro (minimums). Tātad, katrs maniaks un recidīvists, kurš ir atkārtoti paveicis zvērīgus noziegumus prasa no mums vismaz 5000 euro gadā. Mūža ieslodzījums mums izmaksā 125 000 euro vismaz. Skaidrs, ka ar katru gadu izmaksas aug, bet raudzīsamies uz situāciju no šodienas skatu punkta. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans ir izteicies, ka iespējams varētu apsvērt iespēju atjaunot nāvessodu, kā augstāko soda mēru, ko piespriest īpašos gadījumos. EP deputāti nosodīja Orbāna paziņojumu un brīdināja, ka nāvessoda atjaunošana pārkāptu Līgumus un ES Pamattiesību hartu. EP deputāti norādija, ka nāvessoda atjaunošana varētu iedarbināt Līguma par Eiropas Savienību 7.pantā paredzēto procedūru, kas paredz iespēju dalībvalstij zaudēt balsstiesības Eiropas Savienības Padomē. EP deputāti aicināja Komisiju nekavējoties uzsākt tiesiskuma un demokrātijas izvērtēšanu Ungārijā. Šis paziņojums ir sacēlis pamatīgu ažiotāžu un licis aizdomāties, par ko drīkst diskutēt ES un kas ir tabu.

ES ir stingra pozīcija šinī jautājumā, bet kā redzams, vienprātība starp visām dalībvalstīm nav. Iespējams, klusībā tiek apsvērtas idejas, ka briesmoņi, kas ir paveikuši šaušelīgus noziegumus būtu pelnīnjuši nāvi, bet tomēr skaļi runāt par to uzdrošinās tikai retais. Visbiežāk krupis tiek norīts un par noziedznieku tiek aizmirsts uz 25 gadiem, jo humānā sabiedrībā nāvessods nav pieņemams.

  1. gadā kopumā ar nāvi tika sodīti 778 cilvēki. Cilvēktiesību organizācija “Amnesty International” ziņo, ka visbiežāk nāvessods tiek izpildīts šinīs valstīs – Irāna, Irāka, Saūda Arābija, ASV. Jāatzīmē, ka šie ir zināmie dati, organizācija uzskata, ka Ķīnā nāvessods tiek piemērots tūkstošiem cilvēku ik gadu. Daudz biežāk nekā pārējā pasaulē kopā. Ir vēl daudzas citas valstis, kas informāciju nesniedz vai arī mēģina noslēpt. Piemēram Japānā 2013. gadā navessods izpildīts 8 reizes un tā to realizējusi gandrīz pilnīgā slepenībā. Par Ziemeļkoreju ir informācija, ka tur nāvessods piespriest par pornogrāfiju, aizliegtu video skatīšanos u.t.t. Arābu valstīs nerets gadījums nāvessoda piespriešanai ir zaimošana un laulības krāpšana. Šobrīd nāvessods ir pieļaujams 22 valstīs, Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropas reģionā kurā vēljoprojām ir atļauts šis soda mērs.

Nāvessoda esamība TS vienmēr radīs riskus nogalināt nevainīgu cilvēku. Apskatīsim ASV piemēru. 2011. gada 21. septembrī Džordžijas štata Džeksonas pilsētā tika izpildīts nāvessods 42 gadus vecajam Trojam Deivisam. Šo cilvēku 1991. gadā atzina par vainīgu policista slepkavībā. Apsūdzība tika balstīta tikai uz liecinieku liecībām un tiesas process ievilkās uz 20 gadiem. Liecinieki pakāpeniski atteicās no savām liecībām, sāka izrādīt šaubas, bet apsūdzība neatkāpās no savas pozīcijas. Līdz pēdējam brīdim Deivisa liktenis bija nenoteikts, bet tiesa nolēma nāvessodu neatlikt un izpildīt. Atlikt nāvessoda ispildi ASV aicināja Eiropas Padome un vairākas ES valstu amatpersonas, norādot, ka tiek pieļauta iespēja sodīt nevainīgu cilvēku. Tūkstošiem cilvēku Amerikas pilsētās gāja ielās paust atbalstu Deivisam. ASV noignorēja šos aicinājumus un Trojs Deiviss tika nogalināts 2011. gada 21. septembrī.

Nāvessods ir kutelīga tēma, par kuru vienprātības nav. Derētu aizdomāties, kāds būtu mūsu viedoklis, ja maniaka upuris būtu no mūsu tuvinieku loka. Pats tuvākais radinieks. Vai mēs tikpat kaislīgi nosodītu tos, kas iestājās par nāvi, kā piemērotāko soda mēru? Un vai mēs varētu gulēt mierīgi, zinot, ka uzturam šo noziedznieku?

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Emigranti. Latvijas ekonomiskie bēgļi.

Pirms 3 gadiem es sev apgalvoju, ka no Latvijas neaizbraukšu un cīnīšos savās mājās līdz galam. Aizbraukušos nesapratu, domāju, ka Latvijā ir visi ceļi vaļā, vajag tikai gribēt un darīt. Man bija pārliecība, ka viss izdosies un būs iespēja nodrošināt sevi, piepildīt savas ieceres un dzīvot komfortā. Diemžēl, es kļūdījos. Protams, vainot varu tikai pats sevi, acīmredzot, nebiju pietiekoši attapīgs, lai spētu labi iekārtoties savā dzimtenē. Pēc vairākiem mēģinājumiem sapratu, ka ir nepieciešams starta kapitāls, lai spētu Latvijā nostāties uz savām kājām un sasniegt sev nospraustos mērķus. Es devos prom, tāpat kā tie, kurus pirms kāda laika nesapratu. Es devos prom, lai atgrieztos.

Pēdējo 10 gadu laikā Latviju ir pametuši vismaz 200 000 tās pilsoņu. Kopumā ārpus latvijas dzīvo aptuveni 370 000 Latvijas valstspiederīgo. Statistika liek šausmās iepauzēt un aizdomāties, cik vēl aizbrauks? Kad tas beigsies? Vai viņi atgriezīsies? Tiešas atbildes nav. Situācija musu valstī ir bēdīgā stāvoklī, dzīve nomaļajos Latvijas reģionos ir nepielūdzama. Iesaku katram, kam ir šaubas par esošo situāciju nedēļas nogalē uzrīkot ekskursiju gar pierobežas apdzīvotajām vietām, jūs būsiet pārsteigts par redzēto. Nabadzība, bezdarbs, alkoholisms, kontrobanda u.t.t. Uzņēmīgākie jaunieši ir jau prom, jo apzinās, ka iespējas tādā vidē normāli attīstīties ir niecīgas. Tie dodās pārsvarā uz Rīgu vai ārzemēm. Liela daļa Rīgā apdedzinās, jo dzīvot īrētā dzīvokli un saņemt 500 euro arī nav nekāda medusmaize, tos ceļš tālāk ved uz lidostu” Rīga”. Esmu pārliecināts, ka katram no mums ir pa kādam radam, draugam vai paziņam, kas ir izvēlējies iet šo grūto ceļu un doties svešumā, prom no dzimtenes. Latviešu emigranti pārsvarā dodās uz Lielbritāniju, Īriju, Vāciju, Zviedriju, Norvēģiju. Aizbraukušie ierodoties savās jaunajās mājās saņem pieklājīgu algu, pa kuru ir iespējas dzīvot nevis izdzīvot un attieksme no darba devējiem vairumā gadījumu arī ir godīga. Izvēlētās valstis, kur latvieši dodās ir pārtikušākās Eiropas valstis, mēs nesalīdzināsim Latviju ar viņām, jo tas ir maigi sakot nekorekti. Šinīm valstīm ir vēsturiski un resursu ziņā galvastiesu vairāk priekšrocību nekā mums, bet ne jau tur tā sāls. Sāls ir tur, ka cilvēki lielākoties no Latvijas aizbrauc nejau dēļ labākas dzīves, bet dēļ tā, ka šeit viņiem nav pēc Eiropas standartiem saprotamas, normālas dzīves. Kāds metīsies salīdzināt dzīvi Latvijā ar dzīvi Āfrikā vai Āzijā. Nekorekti! Cilvēka personība veidojās tajā vidē kādā tas uzaug, ja Āfrikānis vai Aziāts nav redzējis neko labāku, tad vajadzības tam arī ir stipri piezemētākas nekā eiropietim. Ja mēs esam tepat blakus redzējuši labu dzīvi un vēlamies to izdzīvot paši, pārmest mūms to, ka mēs nenovērtējam to, kas mūms ir, ir netaisnīgi, jo cilvēkam ir dabiski iet uz priekšu un vienmēr gribēt vairāk. Tieši tādēļ arī pasaule nemitīgi attīstās un mainās. Par pārmaiņām, tādā līmenī, lai tās sajustu ik katrs ir atbildīga valsts vara. Mūms ar to nav paveicies. Ik katrs to nesajūt, to sajūt tikai Rīga un reģionālie centri. Lauki izmirst un tas ir fakts. 2014. gadā ciematu skaits saruka par 84, tie samazinās katru gadu, arvien vairāk un vairāk ciemi izmirst. Veikali un pasta iestādes verās ciet, mājas paliek neapdzīvotas, pļavas un meži aizaug. Cilvēki pārtiek no ES pārtikas pakām, jo paši nespēj sevi nodrošināt.

Par emigrējušiem tiek domāts formāli uz papīra, tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda pētijumu veikšanai, tiek maksāts ierēdņiem, kuri pārcilājot papīrus veido bezjēdzīgus projektus, kas reāli dzīvē pienesumu valstij nesniegs. Ir jādomā par to, lai cilvēkam būtu darbs pie mājām. Lai nav tāda situācija, kā šobrīd, ieejot ss.lv papētot pēdējo 5 dienu piedāvātās vakances, no tām Rīgā ir 1969, pārējā latvijas teritorijā 797 vakances. Izdalīsim vēl no  pārējas teritorijas Balvu novadu ar 3 vakancēm un Valkas novadu ar 1 piedāvāto vakanci. Ja cilvēks kurš aizbrauca no šiem novadiem, vai no jebkura cita, nolemj papētīt, kāda situācija ir darba tirgū, viņam rokas nolaižās, jo saprot, ka reāli piedāvājuma nav. Piedāvājuma reģionos nav, jo nav atbalsta uzņēmējdarbības uzsākšanai reģionos. Viss notiek Rīga, tās tuvumā. Ok, ja valsts politika ir lai visi uzņēmīgie dzīvo Rīgā tad uzpriekšu, bet ir viena liela problēma. Pirmais mājoklis. Dzīvoklis Rīgā maksā sākot no 50 000 euro, bankām ir nepieciešama 30% pirmā iemaksa, valsts nesniedz galvojumu un nekādies citādies arī neizrāda interesi palīdzēt tikt pie mājokļa personai, kas pieņemsim, no Vācijas vēlās atgriesties dzimtenē un mēģināt uzsākt dzīvi tur, kur ir darbs – Rīgā. Īrētā dzīvoklī dzīvot protams var, bet ja viņš zin, ka dzīvojot Lielbritānijā vai Norvēģijā īrētā mājā/dzīvoklī viņš dzīvos ļoti labi, tad par tādu dzīvi īrētā dzīvoklī Rīgā var aizmirst, pat tuvu tam nebūs. Ja tiek maksāts kredīts par dzīvokli, psiholoģiski tas dod spēku izturēt, jo tu zini, ka tas būs personīgais īpašums pēc termiņa beigām. Īres cenas +/- normāliem apartamentiem ir samērā augstas, cena par 30m2 apartamentiem Ķengaragā/Pļavniekos 200 euro/mēnesī+ komunālie pakalpojumu. Salīdzinot ar vidējiem mēneša ienākumiem Latvijā, kas ir 786 euro un minimālo algu, kas ir 360 euro, tas nav lēti.

Bizness reģionos neattīstās, ciemi iztukšojās, skolas slēdzās ciet, paliek tikai pensionāri, kas ir papildus slogs atlikušajiem nodokļu maksātājiem. Man ir jautājums, kāpēc tas tiek pieļauts? Valdība man atgādina strausu, kas iebāž galvu smiltīs un izliekās nemanām neko, kas notiek tālāk par Siguldu vai Jelgavu. Demogrāfi brīdina, mēs sarūkam milzīgā ātrumā, mēs zaudējam pašu svarīgāko, savus cilvēkus. Šobrīd ir zināms, ka pie mums beidzot arī kads emigrēs, tie būs Āfrikas bēgļi. Pirmā partija sastāvēs no 250 cilvēkiem, kuriem ir izdevies izkļūt no tās elles, ko sauc par Āfriku. Bet vai tiešām mēs iesim šo ceļu un aizstāsim savus cilvēkus ar nelaimīgajiem Āfrikāņiem? Tie būs pateicīgi par iespēju šeit dzīvot, tas ir skaidrs. Tie iespējams čakli mācīsies valodu un centīsies integrēties, jo novētrēs to, ko salīdzinoši komfortablā dzīve Latvijā tiem sniegs salīdzinājumā ar viņu mājām. Bet tiem nekad nebūs senči apstrādājuši šo zemi un aizstāvējuši ar savām asinīm, tie nekad nebūs 100% latvieši.

Uz doto brīdi ārpus Latvijas dzīvo vairāk kā 10% no kopējā Latvijas valsts piederīgo skaita un to skats turpina augt nemitīgi! Valdība dara pārāk maz, lai tie atgrieztos. Netiek domāts par palīdzību iegādojoties dzīvesvietu un par uzņēmējdarbības stimulēšanu, lai beidzot ir labi apmaksāts darbs. Šīs divas lietas, tik elementārās ir nepieciešamas, lai cilvēki atgrieztos – jumts virs galvas un normāls atalgojums par paveikto darbu.

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Dzīve – mūžīgā cīņa par dominanci.

 

Mēs bieži mēdzam uzdot sev jautājumus, kādēļ lietas notiek tā, kā notiek? Kādēļ sabiedrība ir tāda, nevis savādāka? Kādēļ mēs pieņemam attiecīgus lēmumus, bet izvairamies no citiem? Tam visam ir izskaidrojums.

Cilvēks, lielos vilcienos, savā sociālajā uzvedībā ne ar ko neatšķirās no dzīvnieku sugu plašā sastāva. Mūsu starpā izdalās līderi, kas uzņemās vadību pār apkārtējiem, tieši tāpat, kā tas notiek dzīvnieku pasaulē. Instinktu vadīti mēs cenšamies sasniegt augstākus rezultātus savā dzīvē, lai spētu konkurēt ar citiem un pretendēt uz augstāku pozīciju hierarhiskajā piramīdā. Bez vēlmes sacensties un kļūt labākiem par citiem cilvēkiem mūms nebūtu iespējas baudīt tos attīstības augļus, ko mūsu priekšteči mūms ir sagādājuši tiecoties pēc labākas dzīves, augstāka sociālā statusa un citu cilvēku atzinības. Visa mūsu ikdiena ir pakārtota sava sociālā stāvokļa paaugstināšanai citu acīs, tikai spēcīgas personības spēj atdalīt lietas, kas ir nepieciešamas viņiem personīgi un kuras paredzētas sava statusa pacelšanai citu acīs. Jaunākais Iphone telefons, Rolex pulstenis, Armani uzvalks u.t.t. šīs lietas lieliski var aizstāt lētāks brends, kas savu funkciju pildīs tikpat labi, bet attiecīgo statusu apkārtejo acīs tas nesniegs. Vajadzība pašapliecināties tā, lai to pamana citi un uz tā rēķina iegūt papildus punktus savai reputācijai ir normāla psiholoģiska īpatnība, kas piemīt visiem cilvēkiem. Veidi kā kāpt un parādīt savu pārākumu pār citiem ir dažādi, nopirkt kaut ko tādu, kas nav citiem un ar to gūt gandarījuma sajūtu ir visizplatītākais veids. Citi izvēlās iegūt augstāku statusu trennējoties, esot fiziski pārāki pār citiem. Cilvēks, kas trenējās kādā sportaveidā un turpina progresēt, viņš nevar apstāties, jo vēlās kļūt labāks pār iespējami vairāk cilvēkiem savā konkrētajā izvēlētajā jomā. Viņš ir izvēlējies sportu, kā iespēju lai paceltu savu statusu sabiedrībā. Tas pats ar mūziķiem, zinātniekiem un visiem citiem savas nozares meistariem, ka arī jebkuru no mums. Sacensības sajūta un vēlme izdalīt sevi no citiem liek doties tālāk, liek neapstāties un kļūt labākiem lai dominētu.

Kādēļ mēs vēlamies dominēt un būt labāki pār citiem? Ļoti vienkārši, resursi uz mūsu planētas ir ierobežoti un pastāv pastāvīga konkurence dēļ visiem resursiem. Piemēram, skaista sieviete, vīrietim nākās pacelt savu statusu un izdalīt sevi no citu vīriešu bara, lai pievērstu viņas uzmanību un šī skaistā sieviete izvēlētos tieši viņu, nevis pirmo pretīmnācēju. Finansiālais stāvoklis, prāta spējas, radošās dotības, fiziskā forma – šie ir standarta līdzekļi, kas liek sievietei izvēlēties par labu vienam vai otram vīrietim, jo augstāks būs statuss kādā no šīm pozīcijām, jo lielāka iespēja iegūt šo sievieti. Tas pats attiecās arī uz sievietēm, lai viņa tiktu pie izcila vīrieša, tai nāksies izcelties uz citu sieviešu fona ar savu izskatu, lai vīrietis viņu pamanītu un iekārotu. Mūsu dzīve ir pastāvīga konkurence, pastāvīga sacensība neapzinātā līmenī vienam ar otru. Tas pats attiecās uz iespēju apēst kautko garšīgu, lai to izdarītu ir nepieciešama nauda, lai to iegūtu pēc iespējas vairāk mūms ir jāapiet citi cilvēki, jādabuj darbs uz kuru pretendē citi cilvēki, jābūt pārākiem par tiem. Vēlies dzīvot skaistā vietā ar skatu uz jūru un visām ērtībām, ko mūsdienu tehnoloģijas sniedz? Lūdzu, konkurē!

Tiekšanās pēc atalgojuma/balvas ir standarta uzvedības modelis, ko stimulē ķīmiskie procesi mūsu organismā. Par šiem procesiem atbild dofamīns, tas izdalās mūsu smadzenēs un katra pietuvošanās atalgojumam ko mēs varam iegūt izdala dofamīnu. Dofamīns izdalās tajā procesā, kad mēs esam ceļā uz nostādītā mērķa sasniegšanu. Seksa laikā mēs jūtam, ka tūlīt būs labi un turpinam to darīt pacietīgi turpinot un gaidot kulmināciju, kas būs mūsu atalgojums un sniegs mūms laimi. Sajūtas, kas liek mūms nodarboties ar seksu un gaidīt kulmināciju ir dofamīna radītas. Tas pats alkaholiķim dzerot alkaholu un cerot uz to atalgojumu, ko tas iespējams saņems piedzeroties, tas cer, ka šoreiz būs ļoti labas sajūtas un tas būs viņa atalgojums. Tas cer, ka notiks kautkas tāds, kas skaidrā ar viņu nenotiktu. Sajūtas azartspēļu atkarīgajam gaidot to, izšķirošo partiju, kad beidzot viņš cer sagaidīt savu atalgojumu izceļot lielo laimestu. Sociālo tīklu atkarīgajam, kas līdz 3:00 naktī sēž portālā cerot, ka tūlīt viņš uzies kautko foršu un gūs atalgojumu, dofamīns ir tas, kas liek viņam turpināt refreshot un staigāt no lapas uz lapu, gaidot kautko, kas liks viņam justies labi. Protams ir plusi, šī viela stimulē mūs darīt lietas, lai sasniegtu savu mērķi neatkarīgi no citiem apstākļiem. Ir jāmāk tikai kontrolēt savas vēlmes un fokusēties uz svarīgāko. Uz to, kas dot mūms iespēju attīstīties un kāpt pa statusa kāpnēm izmantojot racionālas metodes, nevis cerot uz veiksmīgu apstākļu sakritību. Laba metode, kā kontrolēt savus pieņemtos lēmumus ir nepieņemt lēmumu ja mūms ir šaubas. Lēmums, pieņemts impulsīvi, paļaujoties uz instinktiem nevar būt loģiski izvērtēts un tieši tādēļ ir nepieciešams nogaidīt un izdarīt izvēli maksimāli minimizējot šaubu faktoru izvēles brīdī. Tāds lēmums būs maksimāli izdevīgs Jūms, jo tas tiks izvērtēts paļaujoties uz racionalitāti, nevis instinktiem.

Ļoti svarīgi šajā kontekstā ir papētīt narkomānus un to uzvedības modeli. Kādēļ narkotiskās vielas ir aizliegtas un sodi to lietošanas gadījumos ir diezgan bargi? Tādēļ, ka lietojot narkotikas cilvēks apiet dabisko sistēmu kurā ir iekārtots, ka ir jāsacenšās, lai dabūtu balvu un sekojoši gandarījuma/laimes sajūtu ko tā sniedz. Ja salīdzinam parasto cilvēku ar narkomānu kādā datorspēlē, tad narkomāns ir tas kurš izmanto čītus lai tiktu finālā uzreiz, bet parastais cilvēks mokās līmeni, pēc līmeņa lai iegūtu šīs sajūtas. Pat vairāk, narkomāns ievadot sev dozu sasniedz tādu gandarījuma sajūtu, kādu parastais cilvēks nemaz nevar sasniegt. Tātad, ja cilvēks zin metodi un to ir pārbaudījis uz savas ādas, kā iegūt maksimālo baudas sajūtu nedzenoties pakaļ naudai, skaistai sievietei vai citām mūms tik ļoti svarīgajām lietām, kādēļ viņam to darīt? Viņš koncentrējās uz dozu, jo pēc pieredzes zin, ka nekas cits nesniegs tādu labsajūtu, kā kārtējā heroīna deva. Šādi cilvēki izkrīt no mūsu hierarhijas piramīdas un atsakās piedalīties sacensībā par augstāka statusa iegūšanu, jo tiem zūd motivācija. Tieši šī iemesla dēļ pasaules līderiem nav izdevīga narkotisko vielu brīva aprite, jo ekonomikai, kas attīstās pēc kapitālisma principiem narkomāni nesniedz nekādu pienesumu. Tie necenšās pelnīt vairāk, tie atsakās no esošā piedāvājuma. Tiem intersē tikai savs mērķis. Mērķis sasniegt maksimālo atalgojuma sajūtu, ko tie var sasniegt un veids, kā tie to var sasniegt visvieglāk un izteiktāk ir narkotikas.

Vienmēr, kad analizējam kāda cilvēka rīcību der atcerēties, ka visi cilvēki, tiešā vai netiešā veidā rīkojās tā, lai gūtu sautīgu labumu un kautkādā sev zināmā veidā vēlās iegūt sev papildus punktus, kas ļaus tiem iet tālāk, lai pakāptos uz nākamo līmeni sabiedrībā un kļūtu pārāki par citiem līdzcilvēkiem. Tas ir normāli. Mūms tas ir jāsaprot un jāpieņem, mēs nevaram noliegt ģenētiku, jo tā ir dzīvojuši visi mūsu senči līdz šim, šī vēlme sacensties ir ļāvusi mūms izdzīvot un dzīvot tādā pasaulē, kāda tā ir šodien. Tā var nepatikt un pilnīgi pamatoti, jo cilvēkam raksturīgi ir nodarīt pāri citiem un domāt pamatā tikai par sevi un savu labumu, lai vai ko tas apgalvotu citiem. Atšķirās tikai cilvēku izvēlētie mērķi, kā tie kļūst pārāki pār citiem un iegūst sev kārotos resursus.

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Imigranti, ko mēs vēlamies un ko nē.

Imigranti ir cilvēki, kas izceļo no kādas valsts lai ieceļotu citā un paliktu tajā uz pastāvīgu dzīvi vai arī nenoteiktu ilgu laiku tur dzīvotu.

Apskatot mūsu valsts Imigrācijas politiku un iespējamos variantus mēs sāksim ar Āfrikas bēgļiem. Šobrīd ir skaidri zināms, ka Āfrikas bēgļi emigrēs no savām mājām pie mūms, kā minimums 250 nelaimīgie meklēs patvērumu mūsu tēvzemē. Šis fakts rada sašķeltību mūsu sabiedrībā. Viedokļi dalās, tie ir diametrāli pretēji, daļa atbalsta bēgļu uzņemšanu balstoties uz faktu, ka reiz 1940. gadā latviešu tautiešiem arī nācās bēgt uz Rietumiem un tur mūs esot pieņēmuši. Šis bloks apgalvo, ka humānas sabiedrības pienākums ir palīdzēt nabadzīgajām un kara izpostītajām valstīm uzņemot tās iedzīvotājus, kuriem ir apnikusi dzīve bailēs un neziņā par savu dzīvi un likteni. Otrs bloks apgalvo, ka imigranti, kas ieceļos nebūs tie paši abižotākie, jo tiem ir līdzekļi, lai tiktu uz kuģa, kura biļete ir 600-1000 Euro. Tie apgalvo, ka mūms netiks sniegta iespēja izvēlēties, kas ieceļos un ieceļos pārsvarā apšaubāmi kadri, kas diezvai būs tie čaklākie un uzņēmīgākie, jo kā zināms Āfrikā noziedzība ir augstā līmenī un uz šiem kuģiem neatrodās ģimenes, bet pārsvarā tikai vīrieši, vīrieši uz šiem kuģiem ir 80%, sievietes un bērni 20%, no bērniem 95% ir vīrieši. Vīrieši, kas ieceļo, iespējams, pagātnē ir darījuši daudz apšaubāmas lietas, jo tādu summu biļetei nākot no tik neapskaužamām zemēm dabūt ir ārkārtīgi grūti un noziedzniekus/teroristus no čakliem naudas krājējiem ir sarežģīti izfiltrēt. Ka arī svarīgakais arguments šo imigrantu neuzņemšanai visbiežāk izskan mūsu problēmas ar krievvalodīgajiem Latvijas valsts iedzīvotājiem. Tie nav asimilēti mūsu sabiedrībā, kaut gan, lai to panāktu, mums ir bijis pietiekoši daudz laika, vēl vairāk, daļa šīs valsts iedzīvotāju ir nelojāli Latvijai un iespējamo konfliktu gadījumā nostātos pret valsti, kurā tie dzīvo un pelna iztiku. Abām pusēm ir spēcīgi argumenti un šķēpi par šo tēmu tiek lauzti katru dienu.

Citur Eiropā šī problēma arī eksistē. Viedokļi un sabiedrība ir sašķelta, tāpat kā pie mums. Bet izteikts pamats uztraukumam, par spējām asimilēt imigrantus ir valstīm kurām ir mazs procents valodas un kultūras nesēju, tādām, kā mūsu Latvijai. Latvieši emigrē uz citām, labāk situētām ekonomikām ar neapskaužamu ātrumu, demogrāfija ir bēdīgā stāvoklī un noliegt, ka mūms ir vajadzīgi cilvēki nevar neviens, bet jautājums ir, kas tie būs un kā mēs viņus integrēsim mūsu zemē tā, lai tie ar prieku runā mūsu mēlē un valsts svētkus atzīmē tāpat, kā to dara imigranti Norvēģijā un citās pārtikušajās un ekonomiski spēcīgajās zemēs. Salīdzināt Norvēģiju, Zviedriju, Vāciju ar Latviju maigi sakot būtu nekorekti, jo mēs esam pavisam dažādās situācijās. Vieniem ir finansiāli līdzekļi, lai rīkotos dažādās problēmsituācijās un spētu uzturēt savas valsts izplānoto integrācijas politiku, bet mūms un citām valstīm, kuras iedzīvotājiem reģionos katra diena ir iztikas nopelnīšanas jautājums, ir problēmas tikt galā ar pirmās nepieciešamības jautājumiem. Ka arī krievvalodīgo valsts iedzīvotāju procents joprojām ir ļoti augsts un krītās ļoti lēnu. Turklāt Latvijā imigranti jau tā ir kuplā skaitā, 16,3% no kopējā iedzīvotāju skaita. Absolūtais vairākums šo cilvēku ir nepilsoņi, kuri ES likumdošanas ietvaros arī tiek uzskatīti par trešo valstu piederīgajiem, jo tiem nav Eiropas Savienības jeb Latvijas pilsonības. ES kontekstā mūs ar savu imigrantu skaitu apsteidz tikai Luksemburga (43,8%), Kipra (21%).

Bēgļu/imigrantu jautājums ir ļoti kutelīgs un vienota, mazākumu nomācoša pozīcija šinī jautājumā diezvai iegūs vairākuma atbalstu. Atkāpjoties no šīs aktuālās imigrācijas formas nedaudz apskatīsim termiņuzturēšanās imigrantus, kas šeit ierodās izmantojot iespēju iegādāties nekustamo īpašumu vai investējot biznesā.  Pārsvarā šo iespēju izmanto personas, kas vēlās emigrēt no bijušajām NVS valstīm. Šiem cilvēkiem atšķirība no Āfrikas bēgļiem ir iespēja izvēlēties, kur tie emigrēs. Lielākoties tie ir krievvalodīgie cilvēki, kas Latviju izvēlās tās krievvalodīgās vides dēļ. Tiem ir ērti šeit saprasties un kontaktēties ar apkārtesošajiem. Līdz 2014. gadam sakarā ar investīcijām nekustamajā īpašumā(  līdz 2014. gada septembrim prasība investīcijām bija 70 000 – 140 000 eiro līdz 2014. gada septembrim, pēc septembra lai iegūtu uzturēšanās atļauju griesti tika paaugstināti līdz 250 000 eiro, kas kalpoja par iemeslu straujam šo imigrantu sarukumam.) tika izsniegtas 7000 terminuzturēšanās atļaujas. Šo iespēju galvenokārt izmanto Krievijas, Ukrainas, Kazahstānas, Baltkrievijas pilsoņi. Šie imigranti sacēla lielu ažiotāžu vietējā sabiedrībā, kas bija par iemeslu griestu pacelšanai un sekojošai straujai termiņuzturēšanās atļauju kārtoāju intereses sarukumam izmantojot finansēšanas iespēju. Nekustamā īpašuma attīstītāji veltīja nemazums nesaudzīgu komentāru valdības pieņemtajam lēmumam, apgalvojot, ka tas būs smags trieciens visai NĪ nozarei un radīs lielus riskus. Atskatoties atpakaļ, varam secināt, ka traģēdija nav notikusi un mēs dzīvojam tālāk, arī NĪ sektors turpina dzīvot, protams, darījumi ir ievērojami samazinājušies, bet ne tik lielos apmēros, lai uzņēmēji masveidā bankrotētu. Vislielāko risku griestu pacelšanas atbalstītāji saksatīja valsts drošības jautājumā. Uzskatot, ka daļa personu, kas pa salīdzinoši nelielām summām iegādājās šeit īpašumus, pretī iegūstot uzturēšanās atļaujas, iespējams, ir lojālas Kremlim un radīs papildus saspīlējumu sabiedrībā, kurā jau 12.67% ir krievvalodīgie nepilsoņi. Šie pilsoņi apgalvo, ka Drošības Policija nav spējīga izkontrolēt un iegūt pietiekošu informāciju par personām, kas pieprasa šīs atļaujas. Akmens DP lauciņā, bet pārmest viņiem neko nevar, jo finansējums tiešām ir nepietiekams. Tāpat, kā arī citās iekšējās drošības struktūrās, tas ir kritiski zems.

Globālajā mērogā vispopulārākā ir darba meklētāju imigrācija. Diemžēl, Latvija, šādiem imigrantiem lielos vilcienos nešķiet pievilcīga. Minimālā alga Latvijā ir 360 euro, vidējā 785 euro. Salīdzinoši ar citām ES valstīm mūsu piedāvājums darba meklētājiem ir zemā līmenī. Mūsu pašu bāleliņi kuplā skaitā dodās uz tādām vispasaules imigrantu iecienītiem galamērķiem, kā Lielbritānija, Vācija, Zviedrija, Norvēģija, Īrija, Nīderlande u.t.t. Cerības tiek liktas uz augsti kvalificēta darbaspēka pieplūdumu Latvijā. Iespējams tā atalgojums spēj konkurēt ar citām Austrumeiropas valstīm, bet ar Rietumeiropu konkurēt mēs nevaram. Labākos speciālistus mūms ir un būs grūti iegūt, bet uz viduvējībām mūms ir visas iespējas pretendēt.

Vēl ir viena liela grupa, kas emigrē uz kādu noteiktu valsti ar mērķi studēt. Ārvalstu studenti Latvijā nav retums, to skaits ar katru gadu pieaug. 2014. gadā Latvijā studēja 5000 ārvalstu studenti. Tie ir aptuveni 7% no visiem studējošajiem. Jāatzīst, ka tikai 2% no 5000 studējošo ārvalstnieku plāno palikt Latvijā uz ilgāku laiku, atlikušie 98% ir norādijuši, ka iegūst šeit tikai sev nepieciešamo izglītību, lai tālāk dotos uz labklājīgākām valstīm. Svarīgs arguments, kas iespējams šiem cilvēkiem liek nosvērties par labu Latvijas pamešanai pēc izglītības iegūšanas ir tas, ka 24% no viņiem ir saskārušies ar diskrimināciju vai negatīvu attieksmi. Dažādu rasu un reliģisko piederību imigrantiem, diskriminācija, kas vērsta pret tiem ir izpaudusies līdzīgā veidā.

Vēl ir imigranti, kas ir ieprecējušies ar mūsu pilsoņiem un pārceļās uz dzīvi Latvijā. Šādu cilvēku nau daudz.  Pārsvarā tie ir 3. valstu pilsoņi, kas precās ar Latviešu daiļā dzimuma pārstāvēm Īrijā un Lielbritānijā, kur ir ļoti liberāla attieksme pret laulības slēgšanu. Pēc precībām ar mūsu pilsoņiem 3. valstu pilsoņi, kas ieguvuši kāroto, lielākoties, paliek šajās valstīs, interese pārcelties ar savu jaunlaulāto uz Latviju ir neliela. Bet jāatzimē, ka šādi imigranti ir.

Izejot no esošās informācijas varam izsecināt, ka Latvijas valsts nav spējīga nodrošināt kontroli pār imigrantiem, kas šeit vēlās uzturēties, bet tos, kuri mūsu sabiedrībai ir vēlami, mēs nespējam piesaistīt, jo nav ko viņiem sniegt pretī. Dzīve latvijā nav medusmaize un cerēt mēs varam lielākoties tikai uz imigrantiem, kas bezizējā bēg no nelaimes, vai arī uz naudīgajiem krievvalodīgajiem, kam te ir salīdzinoši komfortabla uzturēšanās vide. Bet arī tiem, kas šeit vēlās dzīvot, mācīties vai strādāt neklājās viegli, jo kā rāda ārzemju studentu pieredze, ¼ no tiem saskarās ar dažāda rakstura diskrimināciju. Mūms ir jābūt atklātiem pašiem pret sevi, jāapzinās kādā situācijā atrodamies un jāsaprot, ko mūms vajag un ko mēs vispār varam darīt lai situētu Latvijas ekonomiku augt, līdz ar to paceļot mūsu pilsoņu vidējo dzīves līmeni. Izolācijā dzīvot neizdosies, tas ir fakts, bet mūms ir pieejamas visas sviras ar ko kontrolēt, kas iebrauc un kā tie integrējās. Vajag tikai visiem kopā pie tā strādāt un meklēt maksimāli efektīvāko risinājumu.

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Cik brīvi mēs esam?

Cik brīvi mēs esam savā ikdienā?

Brīvība, šis termins mūsdienu “brīvajā” demokrātiskajā pasaulē ir dzirdams regulāri, tas skaļi atbalsojās visapkārt mūsu piesātinātajā ikdienā. Bet kas tad īsti ir patiesā brīvība? Vai tiešām mēs esam tik brīvi, kā mums tiek apgalvots? Šo vārdu konkrēti definēt nav viegli, katrs šo terminu var interpretēt pa savam. Un tas nav nepareizi, jo katra cilvēka uztverē viņam svarīgā brīvība var būt atšķirīga.

Liberāļu uztverē brīvība ir iespēja darīt to ko vēlies un iespēja izdarīt izvēli. Filozofijā viena no vadošajām definīcijām terminam brīvība ir – iespēja brīvi rīkoties apzinoties dabas un sabiedrības likumus. Visās definīcijās figurē iespēja izdarīt izvēli. Izvēles iespēja ir brīvības pamats uz kā tālāk tiek būvēts viss pārējais, ko katrs saprot ar pareizu vai nepareizu rīcību. Rodās jautājums, cik tālu sniedzās mūsu brīvība un ja definīcija saka, ka mēs varam izdarīt izvēli, kādēļ rīkojoties savu vēlmju vadīti mēs varam tikt nosodīti un saņemt reālu sodu? Šobrīd es nedomāju par tādiem piemēriem, kur cilvēka rīcība tieši iespaido, kādu citu cilvēku, bet gan par rīcību, kas pēc būtības apkārtējos neietekmē. Protams ir sabiedrība, ir tās likumi, bet cik leģitīmi tie ir pret indivīdu kopumu kuri attiecīgajā sabiedrībā sastāda mazākumu, piemēram 49%? Kā zināms, jebkuras demokrātiskas sabiedrības likumi būvējās uz vairākuma viedokli, tātad, vienmēr būs tādi, kuru cilvēciskās tiesības dzīvot brīvi izdarot savu izvēli nebūs iespējams realizēt. Sanāk, ka teorētiski, patiesi brīvi dzīvot varētu tikai vairākums. Bet ņemot vērā, ka sabiedrības vairākums nav viens vienots organisks veidojums un to veidojošās cilvēku massas vēlmes ir dažādas, reāli mēs ziedojam savu izvēles brīvību demokrātijas vārdā. Mēs ziedojam to, savu brīvību, lai vairākums būtu apmierināts un mums būtu iespēja dzīvot drošā un mierīgā vidē, ko mēs visi pazīstam kā demokrātija. Brīvība ir cena, ko mēs maksājam par dzīvošanu sabiedrībā, kur paļaujoties uz to, ka vairākums zinās labāk, mēs atsijājam mazākuma vēlmes, kas iespējams, varētu, pēc vairākuma domām, kādam traucēt.

Apskatīsim vairākus piemērus. Piemēram homoseksuāļi, kuri nav brīvi reģistrēt savas attiecības, ka arī cilvēki, kuri nav brīvi lietot tos augus/vielas, ko vēlās. Ir vēl nūdisti, kuriem nav brīvi ļauts izģērbties un staigāt kailiem visur, kur tie vēlētos. Šādu piemēru ir ļoti daudz, jo ir dažādi cilvēki un dažādas vēlmes, kas viņuprāt ir normālas, bet cituprāt ir nepieņemamas un nevēlamas pastāvošajā sabiedrībā. Jautājums ir kura pusē būs vairākums, nevis vai cilvēkam pēc būtības ir brīvība to darīt, bet vai vairākumam ir gribēšana ļaut Tev to darīt. Principā geju vai lesbiešu pāris, kas reģistrējās un dzīvo kopā neietekmē apkārtējo ikdienu. Tas pats ar marihuānas smēķētāju, kurš savā īpašumā mēdz uzsmēķēt. Arī sportists, kurš izmanto anaboliskos steroīdus savu mērķu sasniegšanai. Kā arī nūdists, kurš vēlās savu mauriņu pļaut kails. Jā, kādam tas rada sašutumu, bet sašutumu var radīt arī govs kura nokārtojās laukā vai suņi kopošanās laikā. Ir dabiski, ka dabā notiek kautkas tāds, kas mums neliekās patīkami, bet nejau tādēļ mēs būsim spējīgi mainīt dabu. Cilvēks ir dabisks un viņa vēlmes, līdz brīdim, kāmēr tās nepārkāpj cita cilvēka tiesības būt brīvam un dzīvot netraucēti ir normālas un nenoniecināmas. Cilvēks ir domājoša būtne, kam manuprāt ir jāsaprot, ka mēs visi esam dažādi un pēc vienas mērauklas nevar mērīt visus. Solidaritāte un spēja pieņemt atšķirīgo ir patiesi brīvas sabiedrības atslēga. Tomēr cilvēki ir egocentriski un tendēti tikai uz sevu labsajūtu. Tādēļ reāli dzīvē situācija, ka visi sāks viens otra īpatnības pieņemt ir izslēdzama. Ņemot vērā, ka dzīvojot globalizācijas laikā, mūms praktiski nav iespējas izolēties no cilvēkiem, kas mūs apspiež un ierobežo mūsu iespēju dzīvot brīvi, patiesa izvēles brīvība dzīvot pēc saviem ieskatiem mūms ir liegta. Atskatoties cilvēces vēsturē, mēs sapratīsim, ka cilvēkam apsolūta pašnoteikšanās iespēja dzīvojot sociālā sabiedrībā nav bijusi nekad. Vienmēr ir bijuši likumi, noteikumi, kas liedz būt brīviem savā izvēlē atrodoties citu cilvēku grupā. Lai vai kā, bēdāties nav pamata, jo mūsu paaudzei ir paveicies daudz vairāk nekā iepriekšējām. Cilvēce ir gājusi daudz uz priekšu savā domāšanā un ar katru gadu aizspriedumu un baiļu ļaut savādākajiem iznākt gaismā, paliek arvien mazāk. Brīvību alkstošajiem demokrātiska valsts iekārta ir visdraudzīgākā, ja vien tie nav totalitārā režīma diktatori, priekš viņiem uz doto brīdi nekas labāks nav izdomāts.

Vēl ir versija, ka maksimālā brīvība ir sasniedzama atsakoties no visām atkarībām, bet to cilvēkam nav iespējams sasniegt, jo tad nāktos atteikties no ēšanas, gulēšanas, mīlestības u.t.t. Cilvēks var tikai krāt procenta punktus ceļā uz maksimālo brīvību un pie noteiktas robežas apstāties, ļaujot koncentrēties uz to, uz ko ir vērts ziedot savu iespēju būt brīvam no visa. Tieši tā, šī versija apgalvo, ka maksimālā brīvība ir negribēt neko un nepatērēt neko un maksimālā brīvība cilvēkam nemaz pēc šīs definīcijas būtības nav piemērota. Šī doma liek mūms aizdomāties par mūsu atkarībām no apkārtējiem, no ieradumiem un no visa cita, kas mūs pavada ikdienas gaitās un izvērtēt, kas tiešām ir svarīgs, bet kas tikai zog mūsu laiku, enerģiju un uzmanību.

Brīvība mēdz būt dažāda, bet maksimālajā tās formā sabiedriskam cilvēkam tā nav pieejama. Bet neskatoties uz to, mums ir jābūt iespējai izdzīvot dzīvi pēc savām vēlmēm, izbaudot to tik daudz, cik tas ir iespējams netraucējot citus.  Mūs mācīt vai nosodīt nav tiesību nevienam, jo katrs mēs esam unikāls ar savām vajadzībām lai kļūtu laimīgi.

Jānis Vanags