Jānis Vanags: Emigranti. Latvijas ekonomiskie bēgļi.

Pirms 3 gadiem es sev apgalvoju, ka no Latvijas neaizbraukšu un cīnīšos savās mājās līdz galam. Aizbraukušos nesapratu, domāju, ka Latvijā ir visi ceļi vaļā, vajag tikai gribēt un darīt. Man bija pārliecība, ka viss izdosies un būs iespēja nodrošināt sevi, piepildīt savas ieceres un dzīvot komfortā. Diemžēl, es kļūdījos. Protams, vainot varu tikai pats sevi, acīmredzot, nebiju pietiekoši attapīgs, lai spētu labi iekārtoties savā dzimtenē. Pēc vairākiem mēģinājumiem sapratu, ka ir nepieciešams starta kapitāls, lai spētu Latvijā nostāties uz savām kājām un sasniegt sev nospraustos mērķus. Es devos prom, tāpat kā tie, kurus pirms kāda laika nesapratu. Es devos prom, lai atgrieztos.

Pēdējo 10 gadu laikā Latviju ir pametuši vismaz 200 000 tās pilsoņu. Kopumā ārpus latvijas dzīvo aptuveni 370 000 Latvijas valstspiederīgo. Statistika liek šausmās iepauzēt un aizdomāties, cik vēl aizbrauks? Kad tas beigsies? Vai viņi atgriezīsies? Tiešas atbildes nav. Situācija musu valstī ir bēdīgā stāvoklī, dzīve nomaļajos Latvijas reģionos ir nepielūdzama. Iesaku katram, kam ir šaubas par esošo situāciju nedēļas nogalē uzrīkot ekskursiju gar pierobežas apdzīvotajām vietām, jūs būsiet pārsteigts par redzēto. Nabadzība, bezdarbs, alkoholisms, kontrobanda u.t.t. Uzņēmīgākie jaunieši ir jau prom, jo apzinās, ka iespējas tādā vidē normāli attīstīties ir niecīgas. Tie dodās pārsvarā uz Rīgu vai ārzemēm. Liela daļa Rīgā apdedzinās, jo dzīvot īrētā dzīvokli un saņemt 500 euro arī nav nekāda medusmaize, tos ceļš tālāk ved uz lidostu” Rīga”. Esmu pārliecināts, ka katram no mums ir pa kādam radam, draugam vai paziņam, kas ir izvēlējies iet šo grūto ceļu un doties svešumā, prom no dzimtenes. Latviešu emigranti pārsvarā dodās uz Lielbritāniju, Īriju, Vāciju, Zviedriju, Norvēģiju. Aizbraukušie ierodoties savās jaunajās mājās saņem pieklājīgu algu, pa kuru ir iespējas dzīvot nevis izdzīvot un attieksme no darba devējiem vairumā gadījumu arī ir godīga. Izvēlētās valstis, kur latvieši dodās ir pārtikušākās Eiropas valstis, mēs nesalīdzināsim Latviju ar viņām, jo tas ir maigi sakot nekorekti. Šinīm valstīm ir vēsturiski un resursu ziņā galvastiesu vairāk priekšrocību nekā mums, bet ne jau tur tā sāls. Sāls ir tur, ka cilvēki lielākoties no Latvijas aizbrauc nejau dēļ labākas dzīves, bet dēļ tā, ka šeit viņiem nav pēc Eiropas standartiem saprotamas, normālas dzīves. Kāds metīsies salīdzināt dzīvi Latvijā ar dzīvi Āfrikā vai Āzijā. Nekorekti! Cilvēka personība veidojās tajā vidē kādā tas uzaug, ja Āfrikānis vai Aziāts nav redzējis neko labāku, tad vajadzības tam arī ir stipri piezemētākas nekā eiropietim. Ja mēs esam tepat blakus redzējuši labu dzīvi un vēlamies to izdzīvot paši, pārmest mūms to, ka mēs nenovērtējam to, kas mūms ir, ir netaisnīgi, jo cilvēkam ir dabiski iet uz priekšu un vienmēr gribēt vairāk. Tieši tādēļ arī pasaule nemitīgi attīstās un mainās. Par pārmaiņām, tādā līmenī, lai tās sajustu ik katrs ir atbildīga valsts vara. Mūms ar to nav paveicies. Ik katrs to nesajūt, to sajūt tikai Rīga un reģionālie centri. Lauki izmirst un tas ir fakts. 2014. gadā ciematu skaits saruka par 84, tie samazinās katru gadu, arvien vairāk un vairāk ciemi izmirst. Veikali un pasta iestādes verās ciet, mājas paliek neapdzīvotas, pļavas un meži aizaug. Cilvēki pārtiek no ES pārtikas pakām, jo paši nespēj sevi nodrošināt.

Par emigrējušiem tiek domāts formāli uz papīra, tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda pētijumu veikšanai, tiek maksāts ierēdņiem, kuri pārcilājot papīrus veido bezjēdzīgus projektus, kas reāli dzīvē pienesumu valstij nesniegs. Ir jādomā par to, lai cilvēkam būtu darbs pie mājām. Lai nav tāda situācija, kā šobrīd, ieejot ss.lv papētot pēdējo 5 dienu piedāvātās vakances, no tām Rīgā ir 1969, pārējā latvijas teritorijā 797 vakances. Izdalīsim vēl no  pārējas teritorijas Balvu novadu ar 3 vakancēm un Valkas novadu ar 1 piedāvāto vakanci. Ja cilvēks kurš aizbrauca no šiem novadiem, vai no jebkura cita, nolemj papētīt, kāda situācija ir darba tirgū, viņam rokas nolaižās, jo saprot, ka reāli piedāvājuma nav. Piedāvājuma reģionos nav, jo nav atbalsta uzņēmējdarbības uzsākšanai reģionos. Viss notiek Rīga, tās tuvumā. Ok, ja valsts politika ir lai visi uzņēmīgie dzīvo Rīgā tad uzpriekšu, bet ir viena liela problēma. Pirmais mājoklis. Dzīvoklis Rīgā maksā sākot no 50 000 euro, bankām ir nepieciešama 30% pirmā iemaksa, valsts nesniedz galvojumu un nekādies citādies arī neizrāda interesi palīdzēt tikt pie mājokļa personai, kas pieņemsim, no Vācijas vēlās atgriesties dzimtenē un mēģināt uzsākt dzīvi tur, kur ir darbs – Rīgā. Īrētā dzīvoklī dzīvot protams var, bet ja viņš zin, ka dzīvojot Lielbritānijā vai Norvēģijā īrētā mājā/dzīvoklī viņš dzīvos ļoti labi, tad par tādu dzīvi īrētā dzīvoklī Rīgā var aizmirst, pat tuvu tam nebūs. Ja tiek maksāts kredīts par dzīvokli, psiholoģiski tas dod spēku izturēt, jo tu zini, ka tas būs personīgais īpašums pēc termiņa beigām. Īres cenas +/- normāliem apartamentiem ir samērā augstas, cena par 30m2 apartamentiem Ķengaragā/Pļavniekos 200 euro/mēnesī+ komunālie pakalpojumu. Salīdzinot ar vidējiem mēneša ienākumiem Latvijā, kas ir 786 euro un minimālo algu, kas ir 360 euro, tas nav lēti.

Bizness reģionos neattīstās, ciemi iztukšojās, skolas slēdzās ciet, paliek tikai pensionāri, kas ir papildus slogs atlikušajiem nodokļu maksātājiem. Man ir jautājums, kāpēc tas tiek pieļauts? Valdība man atgādina strausu, kas iebāž galvu smiltīs un izliekās nemanām neko, kas notiek tālāk par Siguldu vai Jelgavu. Demogrāfi brīdina, mēs sarūkam milzīgā ātrumā, mēs zaudējam pašu svarīgāko, savus cilvēkus. Šobrīd ir zināms, ka pie mums beidzot arī kads emigrēs, tie būs Āfrikas bēgļi. Pirmā partija sastāvēs no 250 cilvēkiem, kuriem ir izdevies izkļūt no tās elles, ko sauc par Āfriku. Bet vai tiešām mēs iesim šo ceļu un aizstāsim savus cilvēkus ar nelaimīgajiem Āfrikāņiem? Tie būs pateicīgi par iespēju šeit dzīvot, tas ir skaidrs. Tie iespējams čakli mācīsies valodu un centīsies integrēties, jo novētrēs to, ko salīdzinoši komfortablā dzīve Latvijā tiem sniegs salīdzinājumā ar viņu mājām. Bet tiem nekad nebūs senči apstrādājuši šo zemi un aizstāvējuši ar savām asinīm, tie nekad nebūs 100% latvieši.

Uz doto brīdi ārpus Latvijas dzīvo vairāk kā 10% no kopējā Latvijas valsts piederīgo skaita un to skats turpina augt nemitīgi! Valdība dara pārāk maz, lai tie atgrieztos. Netiek domāts par palīdzību iegādojoties dzīvesvietu un par uzņēmējdarbības stimulēšanu, lai beidzot ir labi apmaksāts darbs. Šīs divas lietas, tik elementārās ir nepieciešamas, lai cilvēki atgrieztos – jumts virs galvas un normāls atalgojums par paveikto darbu.

Jānis Vanags

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s