Jānis Vanags: Nāvessods. Dzīve vai nāve?

Ik pa laikam Latviju pāršalc kāda šausmu vēsts, par zvērībām, kas notiek tepat blakus. Augstākais soda mērs, ko par sevišķi smagiem noziegumiem mūsu likumdošana paredz piespriest ir mūža ieslodzījums. Latvijas likumdošana nosaka, ka mūža ieslodzījuma ilgums mūsu valstī ir 25 gadi. Tātad, lai vai kāds būtu pastrādātais noziegums – 25 gadi un noziedznieks ir tiesīgs atgriezties sabiedrībā.

Pēdējās desmitgades laikā ir pieaudzis uz mūža ieslodzījumu notiesāto cilvēku skaits. 2014. gada 31.decembrī ieslodzijuma vietās atradās 4 745 ieslodzītie. No kopējā ieslodzīto skaita ieslodzījuma vietās atradās 63 ieslodzītie, kuriem tika piespriesta brīvības atņemšana uz mūžu. Salīdzinājumam 2001. gadā šādu soda mēru izcieta 12 notiesātie, 2005. gadā 28 notiesātie, 2010. gadā 47 notiesātie.  No kopējā notiesāto skaita uz mūžu notiesāti ir 1.6% ( dati par periodu līdz 2014.gada 31.decembrim ). 2014. gadā no kopējā notiesāto skaita 76,5% tika notiesāti par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem!

Gūsim priekšstatu, ko īsti nozīmē – sevišķi smags noziegums. Apskatīsim pāris piemērus, kuri šobrīd izcieš mūža ieslodzījumu. Augstāko soda mēru, 25 gadus apcietinājumā.

  1. Aleksandrs Korjakovs. 1999. gadā viņš bruņojies ar augstajiem ieročiem ieradās Gulbenes 1. bērnudārzā un diendusas laikā augstasinīgi nogalināja audzinātāju un trīs bērnus. Motivācija šim noziegumam bija vēlme kļūt slavenam.
  2. Kaspars Petrovs. 2005. gadā tika pierādīts, ka šis cilvēks laikaposmā no 2000. gada līdz 2003. gadam nogalināja 13 pensionārus ar mērķi gūt mantisku labumu. Inkriminētas tika 38 slepkavības.
  3. Ivars Grantiņš. 2008. gadā noslepkavoja 11 gadus veco meitu, sievu un 18 gadīgu meiteni. Iepriekš bija sodīts par izvarošanu. Recidīvists.

Šādu piemēru ir gaužām daudz. Šie ir tikai skaļākie, bet ir vēl virkne tādu noziegumu, kas nav iemantojuši sabiedrības vērību. Iespējams, 25 gadi varētu būt pietiekošs laiks, lai cilvēka personība mainītos par 180 grādiem, bet ir jāapzinās, ka Latvijas cietumi ir vieni no vissliktākajiem Eiropā. Mūsu cietumos nevar būt ne runas par cilvēku kvalitatīvu pāraudzināšanu. Tieši pretēji, dzīvojot šaurībā kopā ar citiem recidīvistiem tiek iegūti jauni kontakti un plānoti jauni noziegumi, kas iespējams, tiks realizēti nonākot brīvībā. Tās nav fantāzijas, tā ir realitāte, Latvijas cietumi ir katostrofāli, bet darīts tiek ļoti maz. 2012. gadā Latvijas cietumos pašnāvību izdarīja 8 ieslodzītie, gadu iepriekš 3. Fiziska iespaidošana notiek un to neviens neslēpj, ik pa laikam kāds mirst no vardarbīgas nāves. Vai šādā iestādē ir iespējams mainīties? Ok, ja ļoti vēlās protams, bet vai recidīvists, kurš augstasinīgi ir nogalinājis vai nogalinājis + izvarojis savus upurus ir maināms šādā vidē pavadot gadu no gada? Statistika liecina, ka 51% no ieslodzītajiem, kas iznāk brīvībā 2 gadu laikā atkārtoti izdara noziegumu.

Cietumu sistēmai nepietiek naudas, tas ir skaidrs. Uzturēt vienu ieslodzīto mums izmaksā 14 euro, tas ir minimums, iespējams izmaksas ir kāpušas. Gadā uzturēt vienu noziedznieku izmaksā 5000 euro (minimums). Tātad, katrs maniaks un recidīvists, kurš ir atkārtoti paveicis zvērīgus noziegumus prasa no mums vismaz 5000 euro gadā. Mūža ieslodzījums mums izmaksā 125 000 euro vismaz. Skaidrs, ka ar katru gadu izmaksas aug, bet raudzīsamies uz situāciju no šodienas skatu punkta. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans ir izteicies, ka iespējams varētu apsvērt iespēju atjaunot nāvessodu, kā augstāko soda mēru, ko piespriest īpašos gadījumos. EP deputāti nosodīja Orbāna paziņojumu un brīdināja, ka nāvessoda atjaunošana pārkāptu Līgumus un ES Pamattiesību hartu. EP deputāti norādija, ka nāvessoda atjaunošana varētu iedarbināt Līguma par Eiropas Savienību 7.pantā paredzēto procedūru, kas paredz iespēju dalībvalstij zaudēt balsstiesības Eiropas Savienības Padomē. EP deputāti aicināja Komisiju nekavējoties uzsākt tiesiskuma un demokrātijas izvērtēšanu Ungārijā. Šis paziņojums ir sacēlis pamatīgu ažiotāžu un licis aizdomāties, par ko drīkst diskutēt ES un kas ir tabu.

ES ir stingra pozīcija šinī jautājumā, bet kā redzams, vienprātība starp visām dalībvalstīm nav. Iespējams, klusībā tiek apsvērtas idejas, ka briesmoņi, kas ir paveikuši šaušelīgus noziegumus būtu pelnīnjuši nāvi, bet tomēr skaļi runāt par to uzdrošinās tikai retais. Visbiežāk krupis tiek norīts un par noziedznieku tiek aizmirsts uz 25 gadiem, jo humānā sabiedrībā nāvessods nav pieņemams.

  1. gadā kopumā ar nāvi tika sodīti 778 cilvēki. Cilvēktiesību organizācija “Amnesty International” ziņo, ka visbiežāk nāvessods tiek izpildīts šinīs valstīs – Irāna, Irāka, Saūda Arābija, ASV. Jāatzīmē, ka šie ir zināmie dati, organizācija uzskata, ka Ķīnā nāvessods tiek piemērots tūkstošiem cilvēku ik gadu. Daudz biežāk nekā pārējā pasaulē kopā. Ir vēl daudzas citas valstis, kas informāciju nesniedz vai arī mēģina noslēpt. Piemēram Japānā 2013. gadā navessods izpildīts 8 reizes un tā to realizējusi gandrīz pilnīgā slepenībā. Par Ziemeļkoreju ir informācija, ka tur nāvessods piespriest par pornogrāfiju, aizliegtu video skatīšanos u.t.t. Arābu valstīs nerets gadījums nāvessoda piespriešanai ir zaimošana un laulības krāpšana. Šobrīd nāvessods ir pieļaujams 22 valstīs, Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropas reģionā kurā vēljoprojām ir atļauts šis soda mērs.

Nāvessoda esamība TS vienmēr radīs riskus nogalināt nevainīgu cilvēku. Apskatīsim ASV piemēru. 2011. gada 21. septembrī Džordžijas štata Džeksonas pilsētā tika izpildīts nāvessods 42 gadus vecajam Trojam Deivisam. Šo cilvēku 1991. gadā atzina par vainīgu policista slepkavībā. Apsūdzība tika balstīta tikai uz liecinieku liecībām un tiesas process ievilkās uz 20 gadiem. Liecinieki pakāpeniski atteicās no savām liecībām, sāka izrādīt šaubas, bet apsūdzība neatkāpās no savas pozīcijas. Līdz pēdējam brīdim Deivisa liktenis bija nenoteikts, bet tiesa nolēma nāvessodu neatlikt un izpildīt. Atlikt nāvessoda ispildi ASV aicināja Eiropas Padome un vairākas ES valstu amatpersonas, norādot, ka tiek pieļauta iespēja sodīt nevainīgu cilvēku. Tūkstošiem cilvēku Amerikas pilsētās gāja ielās paust atbalstu Deivisam. ASV noignorēja šos aicinājumus un Trojs Deiviss tika nogalināts 2011. gada 21. septembrī.

Nāvessods ir kutelīga tēma, par kuru vienprātības nav. Derētu aizdomāties, kāds būtu mūsu viedoklis, ja maniaka upuris būtu no mūsu tuvinieku loka. Pats tuvākais radinieks. Vai mēs tikpat kaislīgi nosodītu tos, kas iestājās par nāvi, kā piemērotāko soda mēru? Un vai mēs varētu gulēt mierīgi, zinot, ka uzturam šo noziedznieku?

Jānis Vanags

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s