Jānis Vanags: Obligātās Jaunsardzes un Zemessardzes apmācības.

Saspīlēto ģeopolitisko notikumu dēļ, bieži tiek uzdots jautājums, ko mēs iesāktu X stundā? Lai arī iespējamās kara darbības liekās absurdas un neiespējamas, bet tomēr, ko mēs iesāktu? Kur dotos? Kā rīkotos pamanot pretinieka vienības pie mūsu mājām? Kā rīkotos bombardēšanas gadījumā? Kā rīkotos citplanētiešu invāzijas gadījumā? Jā, citplanētiešu! X stunda nenozīmē tikai citas valsts intervenci, bet gan dažādus nestandarta notikumus. Tā varētu būt globāla katastrofa – meteorīts, postoša magnētiskā vētra, kodolkarš, jau pieminētie citplanētieši u.t.t. Ja cilvēks paraksies internetā, tad viņš uzies vienīgi IeM sagatavotus ieteikumus, kas ārkārtas situācijā diez vai paliks atmiņā un Jūs būsat spējīgi adekvāti izvērtēt esošo situāciju un pieņemt vispareizāko lēmumu.  Ieteikumi ir vispārīgi un konkrēti man nav skaidrs, kur īsti atrodās tas bunkurs, ja nu pēkšņi LV teritorijai tuvojās meteorīts, vai notiek kāda cita ārkārtas situācija. Starpcitu, meteorīts nav nemaz tik nereāls variants. Čeļabinskas meteorīts to lieliski apliecina.

Tad ko mēs iesāksim ārkārtas situācijā? Iespējams, daļai no mums ir plāns, bet vismaz manā apkārtējā vidē cilvēki ir neinformēti. Atbildībai par sabiedrības nezināšanu vajadzētu uzņemties valstij, jo tā ir atbildīga par nodokļu maksātāju drošību apdraudējuma gadījumā. Mēs par to maksājam naudu! Mēs maksājam par iespēju dzīvot drošā vidē. Bet par valsts spēju pienācīgā līmenī nodrošināt manu un manu tuvinieku drošību X stundā man ir pamatotas šaubas.

Man šķiet, ka kaut kas ir jāmaina. Es uzskatu, ka lielisks veids, kā sagatavot sabiedrību ārkārtas situācijai ir obligātās civilās un militārās aizsardzības apmācības. Tajās indivīds iegūst gan civilās, gan militārās aizsardzības iemaņas un zināšanas, kas paliks ar to uz visu atlikušo dzīvi. Ik pa laikam tās atsvaidzināt mācības un mēs būsim gatavi sagaidīt briesmas maksimāli minimizējot panikas un haosa riskus. Jau esošā Jaunsardze un Zemessardze ir lieliskas struktūras šādam uzdevumam. Tās jau šos uzdevumus veic, bet mana pārliecība ir, ka šīm mācībām jānotiek obligātā kārtā ar katru no mūsu pilsoņiem.

Par Jaunsardzi. 1992. gadā tika izveidota Zemessardzes jaunatnes organizācija – Jaunsardze. Par Jaunsargu var kļūt ikviens Latvijas iedzīvotājs vecumā no 10 līdz 21 gadam. Uz doto brīdi jaunsargu apmācības valsts aizsardzības jomā apgūst 6000 jaunsargu. Es uzskatu, ka Jaunsardze ir jāpiesaista un jāintegrē skolās. Šīm apmācībām jābūt tikpat ikdienišķām, kā sporta nodarbībām vai vēstures stundām. Šīs apmācības mūsu bērniem ( visai sabiedrībai kopumā ) sniegtu daudzus dažādus bonusus – patriotisko garu, atbildības sajūtu, drošsirdību, zināšanas un iemaņas kā rīkoties ārkārtas situācijās, papildus fiziskās aktivitātes, pirmās palīdzības sniegšanas iemaņas u.t.t. No 10 gadiem līdz vidusskolas beigšanas brīdim Jaunsardzei jābūt pašsaprotamai skolēna ikdienas sastāvdaļai. Par nodarbību biežumu var diskutēt izejot no budžeta iespējām, bet tām ir jābūt regulārām un ne retāk, kā reizi mēnesī. Šādi cilvēki, kas būs 8 gadu garumā apguvuši izdzīvošanai svarīgās iemaņas un zināšanas, būs ieguvuši tikai + savai turpmākai dzīvei.

Par Zemessardzi. 1991. gada 23. augustā tika pieņemts lēmums, par Latvijas Republikas Zemessardzes izveidošanu, kurā tika minēts, ka Zemessardze ir brīvpātīgs militārs sabiedrības pašaizsardzības formējums. Ņemot vērā, ka Latvija 2007. gadā atteicās no obligātā militārā dienesta, pārejot uz profisionālo armiju, civiliedzīvotājam informācija, kā korekti rīkoties X stundā nav zināma. Miera laikā par šādām lietām civilais iedzīvotājs nedomā, priekš tā viņam nav laika, viņam ir jāpelna nauda un uztraukties par mazticamām lietām tam nešķiet loģiski. Tas ir saprotams, jo ikdienā ir daudz dažādu problēmu, par ko ir jādomā tagad un šodien. Domāt par iespējamu kara darbību kaut kad nākotnē vai globālu katastrofu šķistu paranoiski. Bet tieši tādēļ ir valsts, kas viedi sagatavo savu pilsoni, jeb kādai situācijai, lai mēs nebūtu nesagatavoti. Mana pārliecība ir, ka pēc skolas beigšanas un pilngadības sasniegšanas, jaunsargu savās rindās pieņem Zemessardze. Zemessardze ir nākamais līmenis ar specifiskākām un nopietnākām zināšanām, kas papildinās pilsoni un sniegs tam tik vitāli nepieciešamās teorētiskās un praktiskās zināšanas, lai tas spētu izdzīvot un adekvāti pieņemt lēmumus ekstrēmās situācijās. Ņemot vērā, ka skola, kurā ir integrēta Jaunsardze jau sagatavo jauniešus ar spēcīgu zināšanu un iemaņu bāzi apakšā, Zemessardzes apmācībām jānotiek retāk. Jāsamazina varbūtības, kad Zemessardze var radīt šķēršļus konkrētā cilvēka privātajai dzīvei. Apmācībām vajadzētu notikt vismaz divas reizes gadā – ziemas un vasaras sezonās. Atšķirīgos gadalaikos, lai iegūtu pieredzi, kā vislabāk izdzīvot un izmantot konkrētā gadalaika priekšrocības.

Lielisks piemērs ir Šveice, kura regulāri apmāca savus iedzīvotājus un vajadzības gadījumā spēj mobilizēt 1,7 miljonus cilvēku. Turklāt katram no šiem apmācītajiem cilvēkiem mājās glabājās ieroči, forma un cits nepieciešamais ekipējums, līdz 2007. gadam arī munīcija. Katram, kas atzīts par derīgu kara dienastam ir jāiziet regulāras apmācības, kas ilgst pāris nedēļas gadā. 2013. gada 23. septembrī Šveicē notika referendums, kura mērķis bija noskaidrot, vai valstij būtu jāatceļ obligātais militārais dienests. 73% nobalsojušo atbildēja noraidoši. Šveicieši izvēlējās paturēt obligāto militāro dienestu. Ļoti tālredzīgi, jo kā vēsta sena Romiešu politiskā devīze: “ Ja gribi mieru, tad gatavojies karam!”.

Mums vajadzētu padomāt, kas notiks ar mums, ja notiks kaut kas neparedzēts. Vai mēs spēsim par sevi un mūsu tuviniekiem parūpēties? Vai valsts spēs pienācīgi parūpēties par mums, saviem pilsoņiem? Domāju, ka mēs varam vairāk, daudz vairāk nekā daram šobrīd, lai justos drošāk un pašpārliecinātāk. Jaunsardze, kas cieši saistīta ar skolu, Zemessardze, kas cieši saistīta ar katru pilsoni viņa aktīvās dzīves garumā ir risinājums.

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Melu detektors, kā garants godprātīgam darbam valsts labā.

Uzticību mūsu godātie politiķi un lielo valsts uzņēmumu vadītāji ir pazaudējuši jau labu laiciņu atpakaļ. Bet kā gan savādāk? Tik daudz neiedomājamas lietas ir notikušas, kur skaidri saožama neizdarība, negodprātība un pat iespējams noziedzīgs nodarījums. Bet kā jau parasti, pierādīt neko nevar, jo roka roku mazgā. Vainīgo nav, savārītās ziepes pēc pus gadiņa aizmirstās un naudas slaucamais aparāts droši strādā tālāk. Tiesu sistēma neattīstās, tik pat lēna un neefektīva, kā pirms pāris gadiem, tāda tā ir arī šobrīd. Ja labi grib, jeb kuru lietu var izstiept uz gadiem, līdz sabiedrības uzmanība izplēn un lietas var kārtot savādāk. Cik ilgi dzīvosim valstī, kur vainu neviens neuzņemās un visi rausta plecus? Man ir variants.

Melu detektors jeb poligrāfs ir ierīce, kas ar sensoru palīdzību, kuri piestiprināti pie iztaujājamās personas, nosaka tā elpošanas ritmu, pulsu, asinsspiedienu, ādas galvanisskās reakcijas un citas maņas. Šī ierīce darbojās ar 90% precizitāti. Salīdzinot to ar citām kriminālistikas ekspertīzēm, tās precizitāte ir līdzvērtīga.

Manā skatījumā, politiķiem, kam vēlētājs ir deliģējis pienākumus godprātīgi vadīt šo valsti, nevajadzētu baidīties no poligrāfa ekspertīzes 1 gadā ( piemērs). Par politiķiem es esmu pārliecināts, ka šis ir tas veids, kā mēģināt izmēst no valdības un Saeimas mājas afēristus un liekēžus. Protams, poligrāfu var apmānīt, bet to spēj ne katrs un lielajam vairākumam kampēju šīs ekspertīzes būs pienācīgs bieds. Poligrāfa eksperts ir sava aroda meistars. Tas konsultējoties ar  politiskās virtuves zinātājiem sastādītu jautājumus, kas precīzi sniegtu nepieciešamo informāciju par esošā deputāta reputāciju.

Bet kā ar tiem iespējamajiem neprecīzajiem 10%? Ekspertīze tiek sākta ar pārbaudes jautājumiem, piemēram, kā konkrēto cilvēku sauc, kurā gadā viņš ir dzimis u.t.t. Jautājumus sastāda tā, lai cilvēkam nebūtu vajadzības aizdomāties un viņš spētu neminstinoties atbildēt ar jā/nē bez nepieciešamības paskaidrot sīkāk. Kad eksperts ir drošs, ka gaidāmās atbildes sakrīt ar poligrāfa aparātā uzrādītajiem rezultātiem, tad var sākt uzdot plānotos jautājumus. Ja ir aizdomas par melošanu, poligrāfa pārbaudi var pārcelt un sagatavot konstruktīvi savādākus jautājumus un iet pa otram lāgam visu, līdz brīdim, kad visiem top skaidrs, ka konkrētajā gadījumā viss ir kārtībā. Jāatzīst, ka ir cilvēki, kam melu detektora pārbaudes neveic, lai izšķirtu šos cilvēkus, pirms poligrāfa ekspertīzes ar subjektu pastrādā psihologs. Psihologs noskaidro konkrētā cilvēka psiholoģiskās īpatnības un noskaidro, vai viņa psiholoģiskais raksturojums netraucēs objektīvai poligrāfa ekspertīzei. Poligrāfa pārbaudes ikdienā izmanto gan DP, gan kriminālpolicija. Ārzemēs regulāri pārbauda iekšlietu struktūru darbiniekus un citus zem korupcijas riska pakļautos. Ja reiz tik nopietnas iestādes paļaujās uz šīs aparatūras rezultātiem, tad es neredzu iemeslu, kādēļ godīgiem politiķiem baidīties un izvairīties no ekspertīzes.

Vai ir precedenti citās valstīs? Jā! Ukrainas nprezidents Petro Porošenko 2014. gada 23. oktobrī parakstīja pretkorupcijas likumu, kura ietvaros tika paredzētas poligrāfa pārbaudes. Tās arī tika veiktas. Šobrīd, Ukrainā, poligrāfa pārbaudes augstām valsts amatpersonām ir ierasta prakse.

Būtu jālabo Satversme un šis uzstādījums jānorāda, kā obligāts katram deputātam un ministram, kas sāk pildīt savus pienākumus. Tautai ir jābūt drošai par saviem pārstāvjiem. Jāpieliek punkts šīm šaubām un mūžīgai neuzticībai mūsu politiskajai elitei. Analogus es neredzu, pārāk daudz cūcības ir izdarītas, lai mēs spētu ticēt daudzsološiem solījumiem.

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Marihuānas legalizācija. Latvijas iespējamais veiksmesstāsts?

ASV marihuānas legalizācijas vilnis turpina brāzties pāri štatiem. Nu jau pilnīgi legāli ar marihuānas industriju var pelnīt Vašingtonā, Kolorādo, Aļaskā, Origonā un virknē citu štatu tā ir legāli izmantojama medicīnas nolūkos.  Ka arī jāpiebilst, ka virknē štatu tā ir dekriminalizēta un sods par tās smēķēšanu, glabāšanu noteiktos apjomos nedraud. ES valstis arī nesnauž. Daudzas no tām sāk apsvērt legalizācijas, vai kā minimums, ja tas vēl nav realizēts, dekriminalizācijas plānus. Kā parasti, Latvijas gaišās galvas baidās no visa jaunā un klusi sēž maliņā gaidot, ko darīs citi, lai kā pēdējie varētu pievienoties, jo pirmajiem savā reģionā konstruktīvi izvērtēt legalizācijas iespējas ir bailes.

Marihuānas legalizācija ir jautājums par ko politiķi nevēlās diskutēt. Ja arī dienaskārtībā jautājums saistībā ar marihuānas legalizāciju vai dekriminalizāciju parādās (01.06.2015, ManaBalss.lv iniciatīva “Marihuānas dekriminilazācija” tika iesniegta Saeimā, par to parakstījās 10 888 latvijas pilsoņu), tad to nocērt jau saknē, nesākoties argumentētai diskusijai. Deputāts Raivis Dzintars (NA) pat salīdzināja šo ideju ar pedofilijas legalizēšanu Latvijā. Man šķiet, ja mēs salīdzinam marihuānu ar pedofiliju, augu kurš ir pilnīgi legāls vai dekriminalizēts 28 pasaules valstīs, tai skaitā valstīs, uz kurmām mēs skatamies ar apbrīnu, tad mums ir lielas problēmas. Vai tiešām ASV neapzinās, ko viņi dara un pie kā tas novedīs? Vai Nīderlande 40 gadu garumā apzināti riskē ejot pa trauslu ledu? Vai virkne ES attīstīto valtu pieņem neracionālus un valsti iznīcinošus lēmumus? Tad varbū ir jāapgaismo tie neprātīgie, kāmēr nav par vēlu un viņu nācijas nav iznīcinātas? Es domāju, ka tā tas nav un šīs valstis ļoti labi apzinās uz ko viņas iet, un ir tālredzīgas. Atšķirībā no mums, viņas apzinās, ka šis likums, kas aizliedz izmantot marihuānu nes vairāk mīnusus nekā plusus un sākot regulēt tirgu valsts tikai iegūst. Pēcpadomju telpā, inovācijas un jaunas dvesmas ar grūtībām iemanto popularitāti. Padomju mantojums, mēs grūti pieņemam pārmaiņas. Ir jātiek tam pāri, ja vēlamies būt tie, kam seko, nevis tie, kuri seko.

Iedziļināsimies skaitļos, ko mums rāda citu valstu pieredze.  Nīderlande budžetā no marihuānas industrijas vidēji gadā iegūst  400 miljonus  no nodokļiem un licenžu tirgošanas “cofee shopiem”. Ar ASV ir nedaudz savādāk, tur ir gan katrai pavalstij vietējā likumdošana un ir federālā likumdošana. Pagaidām ir dažādas nianses, kas bremzē šo industriju, jo tīri juridiski ir neskaidrības. Štata likums atļauj nodarboties ar marihuānas industriju, bet savukārt federālajā likumā izmaiņas nav veiktas. Šī iemesla dēļ bankas atsakās izsniegt kredītus uzņēmējiem un VISA, MASTER karšu norēķinu sistēmas viņus apkalpot, jo baidās no iespējamajām problēmām. Bet neraugoties uz šo putru, Vašingtona gadā ir ieguvusi papildus 70 miljonus savam budžetam no marihuānas industrijas.

Šie 70 + miljoni ir paslīdējuši garām organizētai noziedzībai. Legalizējot marihuānu organizētā noziedzība pazaudē veselu tirgus segmentu no kā pastāvīgi gūt ienākumus. Pats svarīgākais faktors, organizētā noziedzība zaudē kontaktu ar cilvēkiem, kurus viņi varētu mēģināt uzsēdināt uz smagajām narkotikām. Vispopulārakais arguments, ko izmanto marihuānas legalizācijas pretinieki ir, ka tā ir starts, lai pārietu uz smagajām narkotikām – metamfetamīnu, heroīnu u.t.t. Nepiekrītu, jo šis stereotips ir radies tādēļ, ka tieši kontakts ar kriminālo vidi un attiecīgi kriminālās vides interese cilvēku pavedināt, tam iesmērēt heroīnu, vai ko citu, ir noteicošais faktors kādēļ narkomānu centros un cietumos esošie apgalvo, ka sākuši ar marihuānu. Ja noziedzīgais elements tiktu izslēgts no marihuānas iegādes procesa, šādu stereotipu nebūtu. Tās ir kardināli atšķirīgas vielas, to efekts un nodarītais kaitējums ir nesalīdzināms.

Pats svarīgākais iemesls, kādēļ marihuānu vajadzētu padarīt pieejamu cilvēkiem, ir tās medicīniskais pielietojums. Dr. Sunjay Gupta ( CNN medicīnas eksperts ) ir paziņojis, ka marihuāna daudzos gadījumos, iespējams, ir vienīgais līdzeklis kā cīnīties ar smagu slimību radītajiem simptomiem. Marihuānu izmanto kā antidepresantu, pretsāpju līdzekli, apetītes uzlabotāju, muskluļa spazmu un sklerozes ārstniecības līdzekli, sliktas dūšas mazinātāju ķīmiskās terapijas laikā un cīņai ar bezmiegu. Vēl tiek pētīts marihuānas pielietojums HIV un vēža ārstēšanā, ka arī citas tās pozitīvās īpašības. Vēzis ir nežēlīgs un nesaudzīgs pret saviem upuriem, cīņa ar šo slimību ir radikāla un iespējas mazināt mokas, kas piemeklē šos slimniekus ikdienā ir ierobežotas. Marihuāna ir reāls līdzeklis, ko atzīst par efektīvu atbalstu šīs nežēlīgās slimības skartajiem cilvēkiem. Vai mums ir tiesības nesekot progresīvajām valstīm un palikt maliņā nedodot iespēju smagi slimiem cilvēkiem atvieglot savas ciešanas?

Šobrīd pasaule mainās. Katru mēnesi tiek radīts nezināms ( daudz ) skaits jaunu ķīmisku vielu. Šīs vielas rada ar mērķi, lai sniegtu legālu apreibināšanās iespēju. Reāla cīņa ar šiem ķīmijas tirgoņiem ir mazefektīva. Latvijā vēl pirms neilga laika legāli veikalos tirgoja sintētiskos kanaboīdus ( Spice ). Likumdošana cīņā ar šiem darboņiem bija/ir bezspēcīga, bet šo vielu efekts salīdzinot ar marihuānas radīto bija 100 reizes spēcīgāks un krietni atšķirīgāks. Vēl joprojām šīs vielas tiek tirgotas pagrīdē. Formulas tiek nemitīgi mainītas un policijas darbinieki daudzos gadījumos ir bezspēcīgi, jo gluži vienkārši likums nekontrolē konkrēto vielu. Legālo narkotiku bums pārņem visu pasauli. Pārņem tādēļ, ka tas ir legāls. Bet vai tas ir droši? Par veselības drošību ilgtermiņā nekas nav zināms, jo tās ir jaunas vielas un nav veikti pētījumi, kas notiek ar lietotāju pēc 1 – 5 – 10 gadiem. Savukārt marihuāna ir izpētīta. Marihuāna ir atzīta par drošu esam un šī ir tā iespēja, neļaut cilvēkiem izvēlēties izmēģināt “legālos” draņķus, bet ja vēlēšanās ir, tad gūt apreibinājumu no marihuānas.

Vēl par ekonomiku.  Nīderlandes piemērs mums lieliski parāda, kā ar efektīvu kontroli iekassēt pieklājīgu summiņu no nodokļiem + tiek iegūti daudzi pastarpinātie ienākumi no tūristiem. Mūsu valsts niša ir spēja uzņemt un komunicēt ar angļu valodā runājošo tūristu, gan ar krievu valodā runājošo. Ģeogrāfiskais izvietojums ir mūsu pluss. Mēs esam izdevīgs galamērķis skandināviem, baltiešiem, krievvalodīgajiem, poļiem un ja salīdzina dārdzību Latvijā un Nīderlandē, tad mēs visās jomās esam pievilcīgāki, kas tūristam nav mazsvarīgi. Legalizācija dotu iespēju uzplaukt neredzētos apjomos zemkopībai ( iespēja audzēt marihuānu vietējam tirgum un iespēja eksportēt uz ārzemēm ), viesnīcu biznesam, kafejnīcām ( marihuāna pastiprina apetīti, šādi tūristi īpaši daudz mīl garšīgi paēst ) un visai valstij kopumā. Mēs varētu kļūt par valsti, uz kuru brauc, nevis par valsti, no kuras aizbrauc.

Bet kurš tiks galā ar neadekvātajiem tūristim? Jāsāk ar to, ka marihuāna nav alkohols. Marihuāna nomierina, padara miegainu, pozitīvu, relaksējošu. Atšķirībā no alkohola lietotāja marihuāna nemēdz cilvēkiem radīt vēlmi pēc “piedzīvojumiem” un nerada noslieci uz agresiju. Ņemot vērā, ka ieņēmumi no tūristiem un iekasētā nauda no marihuānas tirdzniecības ir ievērojama ( Nīderlandes un ASV pieredze ), valstij būs līdzekļi, kurus novirzīt policijas struktūrām.

54,6% Latvijas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka Latvijā ir iestājusies stagnācija. Katru dienu kāds cilvēks izšķirās par lēmumu pamest šo valsti labākas dzīves meklējumos, jo neredz iespēju normāli nopelnīt un nodrošināt sev vēlamos sadzīves apstākļus. Ja vēlamies mainīt šo valsti un izdarīt to strauji, tad mums ir jārīkojās radikāli. Ir krasi kaut kas jāmaina, jo ir skaidrs, esošais kurss mums neko labu nesola. Marihuānas legalizācija ir veids, kā nodrošināt pensionāriem pienācīgu pensiju, kā dot iespēju nopelnīt cilvēkiem iztiku, kā pacelt mūsu valsti uz citu valstu fona. Un nebūt ne negatīvā nozīmē, jo laiks, kad marihuāna bija tabu tēma ir pagātnē.

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Ēnu ekonomika. Stagnācijas formula.

Ēnu ekonomika ir iekšzemes kopprodukta, kas nedeklarēšanas un/vai nepilnīgas deklarēšanas rezultātā nav uzskaitīts oficiālajā statistikā.

Nepārtraukti ir dzirdamas runas, ka naudas nepietiek tai vai citai nozarei. Tiek runāts par strukturālām konsolidācijām un citiem veidiem kā ietaupīt naudu. Neapšaubāmi, naudas trūkst un tās trūkst ļoti vitālās nozarēs – veselības aprūpes sistēmai, Iekšlietu struktūrām, pensijām u.t.t. Kur iegūt līdzekļus šīm vajadzībām? Pacelsim akcīzi un vēl kādu nodoklīti kaut kur uzmetīsim pa virsu? Man šis variants nešķiet prātīgs, tas tikai cilvēkiem liks vilties vēl vairāk un iespējamie riski pieaugs. Nauda ir, bet tā ir jāizcīna. Laiks uzlocīt piedurknes un mesties cīņā ar lielāko valsti parazitējošo audzēju – ēnu ekonomiku!

Pētījumi, kas veic ēnu ekonomikas monitoringu nevar būt precīzi, jo tā ietver plašu, visdažādāko saimniecisko darbību spektru. Taksists aizveda bez “skaitītāja” – ēnu ekonomika! Veikalā neizsita čeku – ēnu ekonomika! Autoservisā piedāvāja bez čeka lētāk savest automašīnu braukšanas kārtībā – ēnu ekonomika! Saņem uz papīra minimālo, bet pārējo aploksnē – ēnu ekonomika! Nopirki no “točkas” lēto degvielu vai cigaretes – ēnu ekonimika! U.t.t. Uzskaitīt varētu ļoti daudzus un dažādus ikdienišķus notikumus, kas pilnīgi reāli notiek apkārt un tas lielai daļai cilveku liekās normāli. Pamato šo nenormālo rīcību ar šādiem paskaidrojumiem – tā sanāk ietaupīt, valsts tāpat neko nedara, kāpēc pārmaksāt u.t.t. Šie paskaidrojumi neiztur nekādu kritiku. Šie nodokļu nemaksātāji visbiežāk neapzinās, ko ar savu rīcību nodara tiem pašiem pensionāriem, kas ir vislielākajā mērā atkarīgi no valsts budžeta, jo lielā mērā daļa no viņiem nav spējīgi iegūt papildus līdzekļus sevis uzturēšanai. No nodokļu nemaksāšanas cieš visa sabiedrība kopumā – izglītība, veselības aprūpe, ceļi, iekšējā drošība, ārējā drošība u.t.t. Nemaksājot nodokļus, tiek apieta normāla prakse samaksāt daļu apgrozāmo līdzekļi, par komfortu, ko mums sniedz dzīve drošā vidē. Valsts dod ļoti daudz – iespēju izsaukt ātro palīdzību, iespēju izsaukt policiju, iespēju izsaukt ugunsdzēsējus, iespēju saņemt sociālu palīdzību ārkārtas situācijās, iespēju saņemt bezmaksas izglītību u.t.t. Pieņemu, ka problēma ir tajā, ka pēc statistikas datiem 40% iedzīvotāju uzskata, ka nodokļu nemaksāšana ir normāla rīcība. 70% neuzticās valsts amatpersonu teiktajam, bet 90% vispār neuzticās valsts pensiju sistēmai. Cipari ir iespaidīgi. Bet ko gan mēs gaidījām, valstī, kur korupcija ir baltiem diegiem šūta un iepirkumus pavada afēras un necaurspīdīgums. KNAB budžets tikai 5 miljoni eiro. Zīmīgi, ka naudu korupcijas apkarošanai piešķir valdība, kurai ir vislielākais risks tikt korumpētai. Bet ne jau par to tas stāsts. Stāsts ir par to, ka mums ir jāsāk ar sevi, pirms pārmetam citiem kaut ko.

Dažādi ēnu ekonomikas pētījumi, sniedz mums dažādu informāciju, par tās īpatsvaru Latvijā un ES kopumā. Oficiālā versija pieņem, ka LV ēnu ekonomikas īpatsvars uz IKP ir 23,6%. Pēc dažiem pētījumiem Lietuvā – 12,5%, un Igaunijā – 13,2%. Vidējais rādītājs ES – 18,3%. Finanšu Ministrija plāno, katru gadu samazināt ēnu ekonomikas apjomu par 1%, tas sniegtu papildus 70 000 000 eiro budžetam. 70 miljoni ir neapšaubāmi iespaidīga summa. Piebildīšu, ka šie dati par ēnu ekonomikas apmēriem LV var būt neprecīzi. Iespējams, ēnu ekonomikas apjomi ir krietni lielāki, jo visu informāciju nav fiziski iespējams iegūt. Lai rastos priekšstats par kādas konkrētas nozares problēmām, apskatīsim būvniecības nozari. Ēnu ekonomikas apmērs būvniecības nozarē ir visiespaidīgākais – 48,9%. Igaunijā un Lietuvā tiek lēsts, ka tie ir 20% būvniecības nozarē. Tātad, apjomi ir milzīgi, potenciāls iegūt budžetā līdzekļus ir vismaz 1 610 000 000 – iespaidīga summa. ¼ Latvijas budžeta aiziet mums gar degunu izvēloties nemaksāt nodokļus. Mēs par ceturtdaļu būtu nodrošinātāki, ja visi maksātu godprātīgi, par iespēju dzīvot drošā un komfortablā vidē. Tas tā, uzskatāmi saprast, no kā mēs atsakāmies, izvēloties nepaņemt čeku autoservisā, vai jeb kur citur.

Citu valstu prakse rāda, ka ēnu ekonomiku ir iespējams apkarot. Globāli, ēnu ekonomika ar katru gadu samazinās, jo valstis apzinās, ka tikai apkarojot nodokļu nemaksāšanu un izglītojot pilsoņus ir iespējams uzbūvēt sociāli atbildīgu valsti. Pat Latīņamerikā šis process norit visai raiti. 2007. gada dati norāda, ka ēnu ekonomikas apjoms Brazīlijā bija 31%. Šobrīd tā sastāda tikai 16,1% no IKP. Apskatīsim citu valstu procentuālo ēnu ekonomikas īpatsvaru attiecībā pret legālo.

  • ASV – mazākais Oregonas pavalstī 7,41% ; lielākais Missisipi pavalstī 9,54%
  • Francija – 10 %
  • Lielbritānija – 13,4 %
  • Zviedrija – 14 %
  • Brazīlija – 16,1 %
  • Spānija – 19 %
  • Polija – 24 %

Ēnu ekonomika ir apkarojama un ir apkarojam efektīvi. Ir jāizvēlās pareizie instrumenti ar kuriem to darīt. Jāizglīto cilvēki – reklāmas u.t.t. Jo liela daļa savā sadzīvē pat neaizdomājās, ko viņu rīcība nodara valstij kopumā. Jānoņem slogs no uzņēmēju pleciem. Pasaules bankas ziņojumā ir teikts, ka Latvijā ir nepieciešams ļoti ilgs laiks uzņēmuma administrēšanai, kas principā sarežģij uzņēmēja dzīvi. Jāatvieglo uzņēmējdarbības vide, lai cilvēki nebaidās no atskaišu kaudzēm, deklarācijām  un citiem dokumentu kalniem. Jāievieš kārtība atsevišķās nozarēs. Ir skaidrs, ka normāls meistars nestrādās par 360 eiro celtniecības nozarē. Jāievieš minimālā alga attiecīgi katrai nozarei. Šāds piemērs ir Norvēģija. Valsts ir noteikusi, cik minimāli saņems celtnieks, cik šoferis, cik zemkopībā strādājošais u.t.t. Jāpārskata VID darbinieku kompetence, jo man ir aizdomas, ka daudzi tur ir aizsēdējušies un motivācija cīnīties ar 100% atdevi pret nodokļu nemaksātājiem ir zudusi.

Nodokļu nemaksāšana iet roku rokā ar korupciju. Šīs abas lietas ir jāapkaro vienlaicīgi. Ja ar nodokļu nemaksātājiem vajag apieties nedaudz iecietīgāk un tos audzināt, ņemot vērā, ka 40% tā liekās pieņemama prakse, tad ar korumpētiem ierēdņiem un politiķiem jārīkojās nesaudzīgi – cietums. Akmens TS dārziņā, jo pašreizējā likumdošana un TS ir neefektīva adekvāti sodīt noziedzniekus, kas ļaunprātīgi izmanto sev deliģētos pienākumus.

Uz brīdi katrs iztēlojamies, ka mums ir iespēja par 25% vairāk paveikt jebkurā valsts pārvaldītajā nozarē. Pacelt algas un pensijas par ¼ , par ¼ vairāk ceļus atjaunot, par ¼ vairāk valsts un pašvaldību nozīmes projektus realizēt. Vai tas nav tas, ko mēs vēlamies? Ja jā, tad sāksim mainīt Latviju un beigsim pievērt acis uz negodprātību mums visapkārt. Protams, mēs neizskaudīsim ēnu ekonomiku pilnībā, bet sasniegt vidējo ES līmeni un turpināt slīdēt zemāk mēs varam. Tikai jāsāk apzināties problēmas mērogs un ko tas maksā katram no mums.

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Karš. Dabiskā nepieciešamība.

Šodien bieži sanāk dzirdēt cilvēkus runājam par iespējamām kara darbībām, kuras varētu norisināties globālā mērogā. Par iespējamo 3. pasaules karu. Tiek modelētas dažādas situācijas un apspriesti scenāriji iespējamajiem konfliktu eskalācija Ukrainā, Tuvajos Austrumos u.t.t. Karš uz planētas zeme ir norma, bez kā mēs, cilvēki, nēsam spējuši dzīvot.

Kādēļ cilvēki karo? Karo parasti kaut kādas noteiktas cilvēku grupas savā starpā. Karo dēļ savām sautīgajām interesēm. Kāds vēlas kaut ko noteiktu iegūt, bet otrs atsakās to dot, vai arī abi pretendē uz kādu noteiktu resursu ( zelts, nafta, gāze u.t.t. ). Jebkuram karam ir iemesls, tie nesākās tāpat vien. Cilvēku massas lielos vilcienos neatšķirās ne ar ko no individuāla cilvēka. Valsts ir tas pats cilvēks, ar savām sautīgām interesēm, ar dabisko vēlmi dominēt pār citiem. Tā vēlās būt nr.1., lai pārējās valstis pakļaujās un piekāpjās. Resursi uz mūsu planētas ir ierobežoti un tieši šis faktors ir noteicošais, kādēļ no pasaules radīšanas brīža vieni nogalina otrus. Džungļu likums – spēcīgākajam vienmēr ir taisnība un tas vienmēr uzvar. Pakāpeniski brutālu spēku nomaina intelektuālais spēks. Spēcīgus vīrus ar zobeniem un cirvjiem kaujas laukā ir aizstājuši operātori, kas kontrolē dronus un raķešu sistēmas. Iebrukšana kādā noteiktā valstī tiek pasniegta, kā atbrīvošana un nereti kāda no karojošajām pusēm izmanto tieši savu intelektuālo potenciālu sašūpojot pretinieka sabiedrību un ļaujot visu netīro darbu paveikt speperātistiem, kas izmanto doto iespēju gāzt esošo līderi un ieņem viņa vietu hierarhijas augšgalā. Tātad – karš ir līdzeklis lai iegūtu kārotos resursus.

Karš ir visu cilvēku šausmīgāko murgu materializācija. Tas ir nepielūdzams un nežēlīgs. Kad karš atnāks, tas nenesīs baudu vai prieku par paveikto. Tas atnesīs šausmas un vājprātu. 1. pasaules karā gāja bojā 17 000 000 cilvēku, ievainoti un sakropļoti tika 20 000 000 cilvēku. 2. pasaules karā gāja bojā 60 000 000 cilvēku, ievainoto vai sakropļoto skaits bija krietni lielāks. Pie šī visa vēl japieskaita šausmas ko piedzīvo sievietes. Karaspēkam ienākot pretinieka teritorijā, sievietes ( arī bērni ), neraugoties uz to vecumu netiek saudzētas, kareivji, kas sajutuši asins garšu un vēlās atriebties, tās izvaro. Nav bijis aizvadīts neviens karš ( arī mūsdienās ), kas šos noziegumus spētu apturēt. Ja notiks 3. pasaules karš, cik tad būs upuru?

Ja jau karš ir tik nežēlīgs un nevēlams racionāli domājošam cilvēkam, kādēļ tad parastais cilvēks pēc kara izskludināšanas dodās uz pretinieka teritoriju un uzbrūk viņa mājām? Par valsti kopumā ir skaidrs kādēļ tā karo, dēļ resursiem un ietekmes paplašināšanas. Bet kādēļ karot dodās parastais Fedja traktorists? Ļoti daudzi faktori liek viņam tā rīkoties. Pirmkārt vēlme dominēt ar spēku ir visspēcīgākā un vissenākā ko cilvēks pazīst, tā ir nodevusies mums ģenētiski no paaudzes paaudzē. Mūsu senči ar vardarbību ir risinājuši lielāko daļu strīdīgo jautājumu. To tā vienkārši nevar izsvītrot no mūsu ģenētikas, tas nododās bērniem, bērnu bērniem u.t.t. Katra paaudze šo vēlmi jūt mazāk un protams, katra īpatņa iespējas ar spēku dominēt ir atšķirīgas. Fiziski vājāks indivīds vienkārši nav spējīgs būt pārāks fiziski, tādēļ izmanto savas smadzenes, lai būtu pārāks pār savu sāncensi. Dodās karot visbiežāk tie, kas vēlās realizēt šo vēlmi dominēt kaujas laukā, jo civilajā dzīvē, līdz galam nav spējuši izjust šo nepieciešamo pārākuma sajūtu. Otrs faktors ir indivīda psiholoģiskā noskaņošana, tas kā valsts savu tautu sistemātiski sagatavo iespējamajiem draudiem no ārējā ienaidnieka. Ja cilvēkam 1000 reizes apgalvosi, ka viņa dzīvībai draud briesmas un viņa mājas ir apdraudētas, pēc 1001 reizes viņš paņems ieroci un dosies darīt to, ko līderis viņam liks. Treškārt atalgojums, ko indivīds dabūs pēc šī kara kā balvu. Atalgojums var būt materiāls – nauda, kara trofejas u.t.t. Var arī būt emocionāls atalgojums, tas ko mēs apskatījām kā pirmo faktoru, atalgojums būs tā varas sajūta pār savu pretenieku. Apzināšanās, ka viņš ir noteicējs, ka viņš dominē. Tos, kas karo savās mājās domājams īpaši iztirzāt nav nepieciešams, jo ir skaidrs, cilvēki cīnās par savu dzīvību, tuvinieku dzīvībām un īpašumu, ko tie dzīves garumā ir iemantojuši. Psiholoģiski ir ļoti grūti atteikties no vērtībām, kuras visas dzīves garumā Tu esi augstu novērtējis. Ja cilvēks ir uzcēlis sev māju, 25 gadus viņu uzturējis un ieguldījis visus savus līdzekļus, tā vienkārši aizbraukt un pamest visu ir ļoti grūti. Psiholoģiskā piesaiste mēdz būt pārāk spēcīga, kaut arī loģiskāk būtu neriskēt ar savu dzīvību un doties prom.

Valstu un tās pilsoņu motivāciju karot mēs esam apskatījuši. Apskatīsim reālākos globālā konflikta iniciātorus, kam būtu pa spēkam to uzsākt. Kā jau jebkurā cilvēku grupā, arī valstu līmenī nopietnu konfliktu var uzsākt tikai ļoti spēcīgs indivīds, vai labi bruņojies indivīds, jo vājie un švaki bruņotie vienā setā noraujās un tiem tiek ierādīta viņu vieta esošajā sistēmā. Uz doto brīdi labi bruņots nozīmē kodolieroču esamība. Šāda valsts liek apkārtējiem būt piesardzīgiem un šīs valsts resursus atklātā veidā neiekārot. Uz doto brīdi kodolieroči ir – Ķīnai, Krievijai, ASV, Pakistānai, Indijai, Lielbritānijai, Francijai un iespējams Izraēlai, Ziemeļkorejai. Ik pa laikam izskan apgalvojumi, ka iespējams Irānai slepenībā arī top pa kādai kodolgalviņai, bet bez pierādījumiem tās ir tikai spekulācijas. Irāna oficiāli noliedz kodolieroču izgatavošanas plānus. Šīs arī ir tās valstis, kam pa spēkam būtu uzsākt nopietnu konfliktu, kas skartu visus pasaules iedzīvotājus. Kodolierocis ir vispostošākais ierocis ko cilvēks izgudrojis, tas iznīcina visu dzīvo savā ceļā. Vienīgā valsts, kas viņus reāli dzīvē ir pielietojusi ir ASV pret Japānu 2. pasaules karā. Divas atombumbas uzmeta Japānas pilsētām Hirosimai un Nagasaki 1945. gada augustā. Pēc šī postošā notikuma Japāna parasktīja kapitulācijas aktu uz ASV kuģa “Misūri”. Japāna atzina ASV dominanci un piekāpās. Tas prasīja 140 000 dzīvību, no kurām 20 000 bija karavīru, pārējie civilie iedzīvotāji. Pēc šī konflikta ASV ietekme Japānā ir bijusi vienmēr. Japānā atrodās 23 dažāda tipa ASV kara bāzes.

Šobrīd aktuālais temats ir mūsu iespējamais apdraudējums saistībā ar NATO un Krievijas Federācijas saspīlētajām attiecībām. Iespējamais konflikts starp NATO ( ieskaitot LV ) un Krieviju tiek apspriests ļoti bieži. Kodolieroču arsenāls abām pusēm ir ievērojams un kara gadījumā mūsu pasaule tiktu apdraudēta. Karš tādu kādu mēs to esam redzējuši līdz šim starp kodolvalstīm nav iespējams, jo tas nozīmētu katastrofu visai pasaulei. Starp šādām valstīm, kuru bruņojums ir līdzvērtīgs un rada draudus pašiem kārtīgi dabūt pa biksēm atklāti uzbrūkot, visreālākais ir slēptais uzbrukums. Tas izpaustos kā mērķtiecīga situācijas destabilizācija valstī ar mērķi nomainīt tās vadību uz sev labvēlīgu, ko būtu iespējams kontrolēt. Starp kodolvalstīm atklāts militārs konflikts nav iespējam, jo tas nozīmētu apokalipsi.

Karš mainās līdz ar laiku un iespējams rīt mēs pieredzēsim tādu kara formu, par kādu vēl neviens nenojauš. Par to, ka karš mums zināmā vai jaunā formā būs neatņemama cilvēces sastāvdaļa vēl ilgi, šaubu nav, jo cilvēkiem ir raksturīgi būt alkatīgiem un iekārot to, kas ir citiem. Cilvēki evolucionē ļoti ilgā laika posmā un līdz brīdim, kad mūsu psoholoģija mainīsies, iespējams, šīs planētas vairs nebūs. Resursi ir ierobežoti un cīņa par tiem nebeigsies.

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Nāvessods. Dzīve vai nāve?

Ik pa laikam Latviju pāršalc kāda šausmu vēsts, par zvērībām, kas notiek tepat blakus. Augstākais soda mērs, ko par sevišķi smagiem noziegumiem mūsu likumdošana paredz piespriest ir mūža ieslodzījums. Latvijas likumdošana nosaka, ka mūža ieslodzījuma ilgums mūsu valstī ir 25 gadi. Tātad, lai vai kāds būtu pastrādātais noziegums – 25 gadi un noziedznieks ir tiesīgs atgriezties sabiedrībā.

Pēdējās desmitgades laikā ir pieaudzis uz mūža ieslodzījumu notiesāto cilvēku skaits. 2014. gada 31.decembrī ieslodzijuma vietās atradās 4 745 ieslodzītie. No kopējā ieslodzīto skaita ieslodzījuma vietās atradās 63 ieslodzītie, kuriem tika piespriesta brīvības atņemšana uz mūžu. Salīdzinājumam 2001. gadā šādu soda mēru izcieta 12 notiesātie, 2005. gadā 28 notiesātie, 2010. gadā 47 notiesātie.  No kopējā notiesāto skaita uz mūžu notiesāti ir 1.6% ( dati par periodu līdz 2014.gada 31.decembrim ). 2014. gadā no kopējā notiesāto skaita 76,5% tika notiesāti par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem!

Gūsim priekšstatu, ko īsti nozīmē – sevišķi smags noziegums. Apskatīsim pāris piemērus, kuri šobrīd izcieš mūža ieslodzījumu. Augstāko soda mēru, 25 gadus apcietinājumā.

  1. Aleksandrs Korjakovs. 1999. gadā viņš bruņojies ar augstajiem ieročiem ieradās Gulbenes 1. bērnudārzā un diendusas laikā augstasinīgi nogalināja audzinātāju un trīs bērnus. Motivācija šim noziegumam bija vēlme kļūt slavenam.
  2. Kaspars Petrovs. 2005. gadā tika pierādīts, ka šis cilvēks laikaposmā no 2000. gada līdz 2003. gadam nogalināja 13 pensionārus ar mērķi gūt mantisku labumu. Inkriminētas tika 38 slepkavības.
  3. Ivars Grantiņš. 2008. gadā noslepkavoja 11 gadus veco meitu, sievu un 18 gadīgu meiteni. Iepriekš bija sodīts par izvarošanu. Recidīvists.

Šādu piemēru ir gaužām daudz. Šie ir tikai skaļākie, bet ir vēl virkne tādu noziegumu, kas nav iemantojuši sabiedrības vērību. Iespējams, 25 gadi varētu būt pietiekošs laiks, lai cilvēka personība mainītos par 180 grādiem, bet ir jāapzinās, ka Latvijas cietumi ir vieni no vissliktākajiem Eiropā. Mūsu cietumos nevar būt ne runas par cilvēku kvalitatīvu pāraudzināšanu. Tieši pretēji, dzīvojot šaurībā kopā ar citiem recidīvistiem tiek iegūti jauni kontakti un plānoti jauni noziegumi, kas iespējams, tiks realizēti nonākot brīvībā. Tās nav fantāzijas, tā ir realitāte, Latvijas cietumi ir katostrofāli, bet darīts tiek ļoti maz. 2012. gadā Latvijas cietumos pašnāvību izdarīja 8 ieslodzītie, gadu iepriekš 3. Fiziska iespaidošana notiek un to neviens neslēpj, ik pa laikam kāds mirst no vardarbīgas nāves. Vai šādā iestādē ir iespējams mainīties? Ok, ja ļoti vēlās protams, bet vai recidīvists, kurš augstasinīgi ir nogalinājis vai nogalinājis + izvarojis savus upurus ir maināms šādā vidē pavadot gadu no gada? Statistika liecina, ka 51% no ieslodzītajiem, kas iznāk brīvībā 2 gadu laikā atkārtoti izdara noziegumu.

Cietumu sistēmai nepietiek naudas, tas ir skaidrs. Uzturēt vienu ieslodzīto mums izmaksā 14 euro, tas ir minimums, iespējams izmaksas ir kāpušas. Gadā uzturēt vienu noziedznieku izmaksā 5000 euro (minimums). Tātad, katrs maniaks un recidīvists, kurš ir atkārtoti paveicis zvērīgus noziegumus prasa no mums vismaz 5000 euro gadā. Mūža ieslodzījums mums izmaksā 125 000 euro vismaz. Skaidrs, ka ar katru gadu izmaksas aug, bet raudzīsamies uz situāciju no šodienas skatu punkta. Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans ir izteicies, ka iespējams varētu apsvērt iespēju atjaunot nāvessodu, kā augstāko soda mēru, ko piespriest īpašos gadījumos. EP deputāti nosodīja Orbāna paziņojumu un brīdināja, ka nāvessoda atjaunošana pārkāptu Līgumus un ES Pamattiesību hartu. EP deputāti norādija, ka nāvessoda atjaunošana varētu iedarbināt Līguma par Eiropas Savienību 7.pantā paredzēto procedūru, kas paredz iespēju dalībvalstij zaudēt balsstiesības Eiropas Savienības Padomē. EP deputāti aicināja Komisiju nekavējoties uzsākt tiesiskuma un demokrātijas izvērtēšanu Ungārijā. Šis paziņojums ir sacēlis pamatīgu ažiotāžu un licis aizdomāties, par ko drīkst diskutēt ES un kas ir tabu.

ES ir stingra pozīcija šinī jautājumā, bet kā redzams, vienprātība starp visām dalībvalstīm nav. Iespējams, klusībā tiek apsvērtas idejas, ka briesmoņi, kas ir paveikuši šaušelīgus noziegumus būtu pelnīnjuši nāvi, bet tomēr skaļi runāt par to uzdrošinās tikai retais. Visbiežāk krupis tiek norīts un par noziedznieku tiek aizmirsts uz 25 gadiem, jo humānā sabiedrībā nāvessods nav pieņemams.

  1. gadā kopumā ar nāvi tika sodīti 778 cilvēki. Cilvēktiesību organizācija “Amnesty International” ziņo, ka visbiežāk nāvessods tiek izpildīts šinīs valstīs – Irāna, Irāka, Saūda Arābija, ASV. Jāatzīmē, ka šie ir zināmie dati, organizācija uzskata, ka Ķīnā nāvessods tiek piemērots tūkstošiem cilvēku ik gadu. Daudz biežāk nekā pārējā pasaulē kopā. Ir vēl daudzas citas valstis, kas informāciju nesniedz vai arī mēģina noslēpt. Piemēram Japānā 2013. gadā navessods izpildīts 8 reizes un tā to realizējusi gandrīz pilnīgā slepenībā. Par Ziemeļkoreju ir informācija, ka tur nāvessods piespriest par pornogrāfiju, aizliegtu video skatīšanos u.t.t. Arābu valstīs nerets gadījums nāvessoda piespriešanai ir zaimošana un laulības krāpšana. Šobrīd nāvessods ir pieļaujams 22 valstīs, Baltkrievija ir vienīgā valsts Eiropas reģionā kurā vēljoprojām ir atļauts šis soda mērs.

Nāvessoda esamība TS vienmēr radīs riskus nogalināt nevainīgu cilvēku. Apskatīsim ASV piemēru. 2011. gada 21. septembrī Džordžijas štata Džeksonas pilsētā tika izpildīts nāvessods 42 gadus vecajam Trojam Deivisam. Šo cilvēku 1991. gadā atzina par vainīgu policista slepkavībā. Apsūdzība tika balstīta tikai uz liecinieku liecībām un tiesas process ievilkās uz 20 gadiem. Liecinieki pakāpeniski atteicās no savām liecībām, sāka izrādīt šaubas, bet apsūdzība neatkāpās no savas pozīcijas. Līdz pēdējam brīdim Deivisa liktenis bija nenoteikts, bet tiesa nolēma nāvessodu neatlikt un izpildīt. Atlikt nāvessoda ispildi ASV aicināja Eiropas Padome un vairākas ES valstu amatpersonas, norādot, ka tiek pieļauta iespēja sodīt nevainīgu cilvēku. Tūkstošiem cilvēku Amerikas pilsētās gāja ielās paust atbalstu Deivisam. ASV noignorēja šos aicinājumus un Trojs Deiviss tika nogalināts 2011. gada 21. septembrī.

Nāvessods ir kutelīga tēma, par kuru vienprātības nav. Derētu aizdomāties, kāds būtu mūsu viedoklis, ja maniaka upuris būtu no mūsu tuvinieku loka. Pats tuvākais radinieks. Vai mēs tikpat kaislīgi nosodītu tos, kas iestājās par nāvi, kā piemērotāko soda mēru? Un vai mēs varētu gulēt mierīgi, zinot, ka uzturam šo noziedznieku?

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Emigranti. Latvijas ekonomiskie bēgļi.

Pirms 3 gadiem es sev apgalvoju, ka no Latvijas neaizbraukšu un cīnīšos savās mājās līdz galam. Aizbraukušos nesapratu, domāju, ka Latvijā ir visi ceļi vaļā, vajag tikai gribēt un darīt. Man bija pārliecība, ka viss izdosies un būs iespēja nodrošināt sevi, piepildīt savas ieceres un dzīvot komfortā. Diemžēl, es kļūdījos. Protams, vainot varu tikai pats sevi, acīmredzot, nebiju pietiekoši attapīgs, lai spētu labi iekārtoties savā dzimtenē. Pēc vairākiem mēģinājumiem sapratu, ka ir nepieciešams starta kapitāls, lai spētu Latvijā nostāties uz savām kājām un sasniegt sev nospraustos mērķus. Es devos prom, tāpat kā tie, kurus pirms kāda laika nesapratu. Es devos prom, lai atgrieztos.

Pēdējo 10 gadu laikā Latviju ir pametuši vismaz 200 000 tās pilsoņu. Kopumā ārpus latvijas dzīvo aptuveni 370 000 Latvijas valstspiederīgo. Statistika liek šausmās iepauzēt un aizdomāties, cik vēl aizbrauks? Kad tas beigsies? Vai viņi atgriezīsies? Tiešas atbildes nav. Situācija musu valstī ir bēdīgā stāvoklī, dzīve nomaļajos Latvijas reģionos ir nepielūdzama. Iesaku katram, kam ir šaubas par esošo situāciju nedēļas nogalē uzrīkot ekskursiju gar pierobežas apdzīvotajām vietām, jūs būsiet pārsteigts par redzēto. Nabadzība, bezdarbs, alkoholisms, kontrobanda u.t.t. Uzņēmīgākie jaunieši ir jau prom, jo apzinās, ka iespējas tādā vidē normāli attīstīties ir niecīgas. Tie dodās pārsvarā uz Rīgu vai ārzemēm. Liela daļa Rīgā apdedzinās, jo dzīvot īrētā dzīvokli un saņemt 500 euro arī nav nekāda medusmaize, tos ceļš tālāk ved uz lidostu” Rīga”. Esmu pārliecināts, ka katram no mums ir pa kādam radam, draugam vai paziņam, kas ir izvēlējies iet šo grūto ceļu un doties svešumā, prom no dzimtenes. Latviešu emigranti pārsvarā dodās uz Lielbritāniju, Īriju, Vāciju, Zviedriju, Norvēģiju. Aizbraukušie ierodoties savās jaunajās mājās saņem pieklājīgu algu, pa kuru ir iespējas dzīvot nevis izdzīvot un attieksme no darba devējiem vairumā gadījumu arī ir godīga. Izvēlētās valstis, kur latvieši dodās ir pārtikušākās Eiropas valstis, mēs nesalīdzināsim Latviju ar viņām, jo tas ir maigi sakot nekorekti. Šinīm valstīm ir vēsturiski un resursu ziņā galvastiesu vairāk priekšrocību nekā mums, bet ne jau tur tā sāls. Sāls ir tur, ka cilvēki lielākoties no Latvijas aizbrauc nejau dēļ labākas dzīves, bet dēļ tā, ka šeit viņiem nav pēc Eiropas standartiem saprotamas, normālas dzīves. Kāds metīsies salīdzināt dzīvi Latvijā ar dzīvi Āfrikā vai Āzijā. Nekorekti! Cilvēka personība veidojās tajā vidē kādā tas uzaug, ja Āfrikānis vai Aziāts nav redzējis neko labāku, tad vajadzības tam arī ir stipri piezemētākas nekā eiropietim. Ja mēs esam tepat blakus redzējuši labu dzīvi un vēlamies to izdzīvot paši, pārmest mūms to, ka mēs nenovērtējam to, kas mūms ir, ir netaisnīgi, jo cilvēkam ir dabiski iet uz priekšu un vienmēr gribēt vairāk. Tieši tādēļ arī pasaule nemitīgi attīstās un mainās. Par pārmaiņām, tādā līmenī, lai tās sajustu ik katrs ir atbildīga valsts vara. Mūms ar to nav paveicies. Ik katrs to nesajūt, to sajūt tikai Rīga un reģionālie centri. Lauki izmirst un tas ir fakts. 2014. gadā ciematu skaits saruka par 84, tie samazinās katru gadu, arvien vairāk un vairāk ciemi izmirst. Veikali un pasta iestādes verās ciet, mājas paliek neapdzīvotas, pļavas un meži aizaug. Cilvēki pārtiek no ES pārtikas pakām, jo paši nespēj sevi nodrošināt.

Par emigrējušiem tiek domāts formāli uz papīra, tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda pētijumu veikšanai, tiek maksāts ierēdņiem, kuri pārcilājot papīrus veido bezjēdzīgus projektus, kas reāli dzīvē pienesumu valstij nesniegs. Ir jādomā par to, lai cilvēkam būtu darbs pie mājām. Lai nav tāda situācija, kā šobrīd, ieejot ss.lv papētot pēdējo 5 dienu piedāvātās vakances, no tām Rīgā ir 1969, pārējā latvijas teritorijā 797 vakances. Izdalīsim vēl no  pārējas teritorijas Balvu novadu ar 3 vakancēm un Valkas novadu ar 1 piedāvāto vakanci. Ja cilvēks kurš aizbrauca no šiem novadiem, vai no jebkura cita, nolemj papētīt, kāda situācija ir darba tirgū, viņam rokas nolaižās, jo saprot, ka reāli piedāvājuma nav. Piedāvājuma reģionos nav, jo nav atbalsta uzņēmējdarbības uzsākšanai reģionos. Viss notiek Rīga, tās tuvumā. Ok, ja valsts politika ir lai visi uzņēmīgie dzīvo Rīgā tad uzpriekšu, bet ir viena liela problēma. Pirmais mājoklis. Dzīvoklis Rīgā maksā sākot no 50 000 euro, bankām ir nepieciešama 30% pirmā iemaksa, valsts nesniedz galvojumu un nekādies citādies arī neizrāda interesi palīdzēt tikt pie mājokļa personai, kas pieņemsim, no Vācijas vēlās atgriesties dzimtenē un mēģināt uzsākt dzīvi tur, kur ir darbs – Rīgā. Īrētā dzīvoklī dzīvot protams var, bet ja viņš zin, ka dzīvojot Lielbritānijā vai Norvēģijā īrētā mājā/dzīvoklī viņš dzīvos ļoti labi, tad par tādu dzīvi īrētā dzīvoklī Rīgā var aizmirst, pat tuvu tam nebūs. Ja tiek maksāts kredīts par dzīvokli, psiholoģiski tas dod spēku izturēt, jo tu zini, ka tas būs personīgais īpašums pēc termiņa beigām. Īres cenas +/- normāliem apartamentiem ir samērā augstas, cena par 30m2 apartamentiem Ķengaragā/Pļavniekos 200 euro/mēnesī+ komunālie pakalpojumu. Salīdzinot ar vidējiem mēneša ienākumiem Latvijā, kas ir 786 euro un minimālo algu, kas ir 360 euro, tas nav lēti.

Bizness reģionos neattīstās, ciemi iztukšojās, skolas slēdzās ciet, paliek tikai pensionāri, kas ir papildus slogs atlikušajiem nodokļu maksātājiem. Man ir jautājums, kāpēc tas tiek pieļauts? Valdība man atgādina strausu, kas iebāž galvu smiltīs un izliekās nemanām neko, kas notiek tālāk par Siguldu vai Jelgavu. Demogrāfi brīdina, mēs sarūkam milzīgā ātrumā, mēs zaudējam pašu svarīgāko, savus cilvēkus. Šobrīd ir zināms, ka pie mums beidzot arī kads emigrēs, tie būs Āfrikas bēgļi. Pirmā partija sastāvēs no 250 cilvēkiem, kuriem ir izdevies izkļūt no tās elles, ko sauc par Āfriku. Bet vai tiešām mēs iesim šo ceļu un aizstāsim savus cilvēkus ar nelaimīgajiem Āfrikāņiem? Tie būs pateicīgi par iespēju šeit dzīvot, tas ir skaidrs. Tie iespējams čakli mācīsies valodu un centīsies integrēties, jo novētrēs to, ko salīdzinoši komfortablā dzīve Latvijā tiem sniegs salīdzinājumā ar viņu mājām. Bet tiem nekad nebūs senči apstrādājuši šo zemi un aizstāvējuši ar savām asinīm, tie nekad nebūs 100% latvieši.

Uz doto brīdi ārpus Latvijas dzīvo vairāk kā 10% no kopējā Latvijas valsts piederīgo skaita un to skats turpina augt nemitīgi! Valdība dara pārāk maz, lai tie atgrieztos. Netiek domāts par palīdzību iegādojoties dzīvesvietu un par uzņēmējdarbības stimulēšanu, lai beidzot ir labi apmaksāts darbs. Šīs divas lietas, tik elementārās ir nepieciešamas, lai cilvēki atgrieztos – jumts virs galvas un normāls atalgojums par paveikto darbu.

Jānis Vanags