Jānis Vanags: Dzīve – mūžīgā cīņa par dominanci.

 

Mēs bieži mēdzam uzdot sev jautājumus, kādēļ lietas notiek tā, kā notiek? Kādēļ sabiedrība ir tāda, nevis savādāka? Kādēļ mēs pieņemam attiecīgus lēmumus, bet izvairamies no citiem? Tam visam ir izskaidrojums.

Cilvēks, lielos vilcienos, savā sociālajā uzvedībā ne ar ko neatšķirās no dzīvnieku sugu plašā sastāva. Mūsu starpā izdalās līderi, kas uzņemās vadību pār apkārtējiem, tieši tāpat, kā tas notiek dzīvnieku pasaulē. Instinktu vadīti mēs cenšamies sasniegt augstākus rezultātus savā dzīvē, lai spētu konkurēt ar citiem un pretendēt uz augstāku pozīciju hierarhiskajā piramīdā. Bez vēlmes sacensties un kļūt labākiem par citiem cilvēkiem mūms nebūtu iespējas baudīt tos attīstības augļus, ko mūsu priekšteči mūms ir sagādājuši tiecoties pēc labākas dzīves, augstāka sociālā statusa un citu cilvēku atzinības. Visa mūsu ikdiena ir pakārtota sava sociālā stāvokļa paaugstināšanai citu acīs, tikai spēcīgas personības spēj atdalīt lietas, kas ir nepieciešamas viņiem personīgi un kuras paredzētas sava statusa pacelšanai citu acīs. Jaunākais Iphone telefons, Rolex pulstenis, Armani uzvalks u.t.t. šīs lietas lieliski var aizstāt lētāks brends, kas savu funkciju pildīs tikpat labi, bet attiecīgo statusu apkārtejo acīs tas nesniegs. Vajadzība pašapliecināties tā, lai to pamana citi un uz tā rēķina iegūt papildus punktus savai reputācijai ir normāla psiholoģiska īpatnība, kas piemīt visiem cilvēkiem. Veidi kā kāpt un parādīt savu pārākumu pār citiem ir dažādi, nopirkt kaut ko tādu, kas nav citiem un ar to gūt gandarījuma sajūtu ir visizplatītākais veids. Citi izvēlās iegūt augstāku statusu trennējoties, esot fiziski pārāki pār citiem. Cilvēks, kas trenējās kādā sportaveidā un turpina progresēt, viņš nevar apstāties, jo vēlās kļūt labāks pār iespējami vairāk cilvēkiem savā konkrētajā izvēlētajā jomā. Viņš ir izvēlējies sportu, kā iespēju lai paceltu savu statusu sabiedrībā. Tas pats ar mūziķiem, zinātniekiem un visiem citiem savas nozares meistariem, ka arī jebkuru no mums. Sacensības sajūta un vēlme izdalīt sevi no citiem liek doties tālāk, liek neapstāties un kļūt labākiem lai dominētu.

Kādēļ mēs vēlamies dominēt un būt labāki pār citiem? Ļoti vienkārši, resursi uz mūsu planētas ir ierobežoti un pastāv pastāvīga konkurence dēļ visiem resursiem. Piemēram, skaista sieviete, vīrietim nākās pacelt savu statusu un izdalīt sevi no citu vīriešu bara, lai pievērstu viņas uzmanību un šī skaistā sieviete izvēlētos tieši viņu, nevis pirmo pretīmnācēju. Finansiālais stāvoklis, prāta spējas, radošās dotības, fiziskā forma – šie ir standarta līdzekļi, kas liek sievietei izvēlēties par labu vienam vai otram vīrietim, jo augstāks būs statuss kādā no šīm pozīcijām, jo lielāka iespēja iegūt šo sievieti. Tas pats attiecās arī uz sievietēm, lai viņa tiktu pie izcila vīrieša, tai nāksies izcelties uz citu sieviešu fona ar savu izskatu, lai vīrietis viņu pamanītu un iekārotu. Mūsu dzīve ir pastāvīga konkurence, pastāvīga sacensība neapzinātā līmenī vienam ar otru. Tas pats attiecās uz iespēju apēst kautko garšīgu, lai to izdarītu ir nepieciešama nauda, lai to iegūtu pēc iespējas vairāk mūms ir jāapiet citi cilvēki, jādabuj darbs uz kuru pretendē citi cilvēki, jābūt pārākiem par tiem. Vēlies dzīvot skaistā vietā ar skatu uz jūru un visām ērtībām, ko mūsdienu tehnoloģijas sniedz? Lūdzu, konkurē!

Tiekšanās pēc atalgojuma/balvas ir standarta uzvedības modelis, ko stimulē ķīmiskie procesi mūsu organismā. Par šiem procesiem atbild dofamīns, tas izdalās mūsu smadzenēs un katra pietuvošanās atalgojumam ko mēs varam iegūt izdala dofamīnu. Dofamīns izdalās tajā procesā, kad mēs esam ceļā uz nostādītā mērķa sasniegšanu. Seksa laikā mēs jūtam, ka tūlīt būs labi un turpinam to darīt pacietīgi turpinot un gaidot kulmināciju, kas būs mūsu atalgojums un sniegs mūms laimi. Sajūtas, kas liek mūms nodarboties ar seksu un gaidīt kulmināciju ir dofamīna radītas. Tas pats alkaholiķim dzerot alkaholu un cerot uz to atalgojumu, ko tas iespējams saņems piedzeroties, tas cer, ka šoreiz būs ļoti labas sajūtas un tas būs viņa atalgojums. Tas cer, ka notiks kautkas tāds, kas skaidrā ar viņu nenotiktu. Sajūtas azartspēļu atkarīgajam gaidot to, izšķirošo partiju, kad beidzot viņš cer sagaidīt savu atalgojumu izceļot lielo laimestu. Sociālo tīklu atkarīgajam, kas līdz 3:00 naktī sēž portālā cerot, ka tūlīt viņš uzies kautko foršu un gūs atalgojumu, dofamīns ir tas, kas liek viņam turpināt refreshot un staigāt no lapas uz lapu, gaidot kautko, kas liks viņam justies labi. Protams ir plusi, šī viela stimulē mūs darīt lietas, lai sasniegtu savu mērķi neatkarīgi no citiem apstākļiem. Ir jāmāk tikai kontrolēt savas vēlmes un fokusēties uz svarīgāko. Uz to, kas dot mūms iespēju attīstīties un kāpt pa statusa kāpnēm izmantojot racionālas metodes, nevis cerot uz veiksmīgu apstākļu sakritību. Laba metode, kā kontrolēt savus pieņemtos lēmumus ir nepieņemt lēmumu ja mūms ir šaubas. Lēmums, pieņemts impulsīvi, paļaujoties uz instinktiem nevar būt loģiski izvērtēts un tieši tādēļ ir nepieciešams nogaidīt un izdarīt izvēli maksimāli minimizējot šaubu faktoru izvēles brīdī. Tāds lēmums būs maksimāli izdevīgs Jūms, jo tas tiks izvērtēts paļaujoties uz racionalitāti, nevis instinktiem.

Ļoti svarīgi šajā kontekstā ir papētīt narkomānus un to uzvedības modeli. Kādēļ narkotiskās vielas ir aizliegtas un sodi to lietošanas gadījumos ir diezgan bargi? Tādēļ, ka lietojot narkotikas cilvēks apiet dabisko sistēmu kurā ir iekārtots, ka ir jāsacenšās, lai dabūtu balvu un sekojoši gandarījuma/laimes sajūtu ko tā sniedz. Ja salīdzinam parasto cilvēku ar narkomānu kādā datorspēlē, tad narkomāns ir tas kurš izmanto čītus lai tiktu finālā uzreiz, bet parastais cilvēks mokās līmeni, pēc līmeņa lai iegūtu šīs sajūtas. Pat vairāk, narkomāns ievadot sev dozu sasniedz tādu gandarījuma sajūtu, kādu parastais cilvēks nemaz nevar sasniegt. Tātad, ja cilvēks zin metodi un to ir pārbaudījis uz savas ādas, kā iegūt maksimālo baudas sajūtu nedzenoties pakaļ naudai, skaistai sievietei vai citām mūms tik ļoti svarīgajām lietām, kādēļ viņam to darīt? Viņš koncentrējās uz dozu, jo pēc pieredzes zin, ka nekas cits nesniegs tādu labsajūtu, kā kārtējā heroīna deva. Šādi cilvēki izkrīt no mūsu hierarhijas piramīdas un atsakās piedalīties sacensībā par augstāka statusa iegūšanu, jo tiem zūd motivācija. Tieši šī iemesla dēļ pasaules līderiem nav izdevīga narkotisko vielu brīva aprite, jo ekonomikai, kas attīstās pēc kapitālisma principiem narkomāni nesniedz nekādu pienesumu. Tie necenšās pelnīt vairāk, tie atsakās no esošā piedāvājuma. Tiem intersē tikai savs mērķis. Mērķis sasniegt maksimālo atalgojuma sajūtu, ko tie var sasniegt un veids, kā tie to var sasniegt visvieglāk un izteiktāk ir narkotikas.

Vienmēr, kad analizējam kāda cilvēka rīcību der atcerēties, ka visi cilvēki, tiešā vai netiešā veidā rīkojās tā, lai gūtu sautīgu labumu un kautkādā sev zināmā veidā vēlās iegūt sev papildus punktus, kas ļaus tiem iet tālāk, lai pakāptos uz nākamo līmeni sabiedrībā un kļūtu pārāki par citiem līdzcilvēkiem. Tas ir normāli. Mūms tas ir jāsaprot un jāpieņem, mēs nevaram noliegt ģenētiku, jo tā ir dzīvojuši visi mūsu senči līdz šim, šī vēlme sacensties ir ļāvusi mūms izdzīvot un dzīvot tādā pasaulē, kāda tā ir šodien. Tā var nepatikt un pilnīgi pamatoti, jo cilvēkam raksturīgi ir nodarīt pāri citiem un domāt pamatā tikai par sevi un savu labumu, lai vai ko tas apgalvotu citiem. Atšķirās tikai cilvēku izvēlētie mērķi, kā tie kļūst pārāki pār citiem un iegūst sev kārotos resursus.

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Imigranti, ko mēs vēlamies un ko nē.

Imigranti ir cilvēki, kas izceļo no kādas valsts lai ieceļotu citā un paliktu tajā uz pastāvīgu dzīvi vai arī nenoteiktu ilgu laiku tur dzīvotu.

Apskatot mūsu valsts Imigrācijas politiku un iespējamos variantus mēs sāksim ar Āfrikas bēgļiem. Šobrīd ir skaidri zināms, ka Āfrikas bēgļi emigrēs no savām mājām pie mūms, kā minimums 250 nelaimīgie meklēs patvērumu mūsu tēvzemē. Šis fakts rada sašķeltību mūsu sabiedrībā. Viedokļi dalās, tie ir diametrāli pretēji, daļa atbalsta bēgļu uzņemšanu balstoties uz faktu, ka reiz 1940. gadā latviešu tautiešiem arī nācās bēgt uz Rietumiem un tur mūs esot pieņēmuši. Šis bloks apgalvo, ka humānas sabiedrības pienākums ir palīdzēt nabadzīgajām un kara izpostītajām valstīm uzņemot tās iedzīvotājus, kuriem ir apnikusi dzīve bailēs un neziņā par savu dzīvi un likteni. Otrs bloks apgalvo, ka imigranti, kas ieceļos nebūs tie paši abižotākie, jo tiem ir līdzekļi, lai tiktu uz kuģa, kura biļete ir 600-1000 Euro. Tie apgalvo, ka mūms netiks sniegta iespēja izvēlēties, kas ieceļos un ieceļos pārsvarā apšaubāmi kadri, kas diezvai būs tie čaklākie un uzņēmīgākie, jo kā zināms Āfrikā noziedzība ir augstā līmenī un uz šiem kuģiem neatrodās ģimenes, bet pārsvarā tikai vīrieši, vīrieši uz šiem kuģiem ir 80%, sievietes un bērni 20%, no bērniem 95% ir vīrieši. Vīrieši, kas ieceļo, iespējams, pagātnē ir darījuši daudz apšaubāmas lietas, jo tādu summu biļetei nākot no tik neapskaužamām zemēm dabūt ir ārkārtīgi grūti un noziedzniekus/teroristus no čakliem naudas krājējiem ir sarežģīti izfiltrēt. Ka arī svarīgakais arguments šo imigrantu neuzņemšanai visbiežāk izskan mūsu problēmas ar krievvalodīgajiem Latvijas valsts iedzīvotājiem. Tie nav asimilēti mūsu sabiedrībā, kaut gan, lai to panāktu, mums ir bijis pietiekoši daudz laika, vēl vairāk, daļa šīs valsts iedzīvotāju ir nelojāli Latvijai un iespējamo konfliktu gadījumā nostātos pret valsti, kurā tie dzīvo un pelna iztiku. Abām pusēm ir spēcīgi argumenti un šķēpi par šo tēmu tiek lauzti katru dienu.

Citur Eiropā šī problēma arī eksistē. Viedokļi un sabiedrība ir sašķelta, tāpat kā pie mums. Bet izteikts pamats uztraukumam, par spējām asimilēt imigrantus ir valstīm kurām ir mazs procents valodas un kultūras nesēju, tādām, kā mūsu Latvijai. Latvieši emigrē uz citām, labāk situētām ekonomikām ar neapskaužamu ātrumu, demogrāfija ir bēdīgā stāvoklī un noliegt, ka mūms ir vajadzīgi cilvēki nevar neviens, bet jautājums ir, kas tie būs un kā mēs viņus integrēsim mūsu zemē tā, lai tie ar prieku runā mūsu mēlē un valsts svētkus atzīmē tāpat, kā to dara imigranti Norvēģijā un citās pārtikušajās un ekonomiski spēcīgajās zemēs. Salīdzināt Norvēģiju, Zviedriju, Vāciju ar Latviju maigi sakot būtu nekorekti, jo mēs esam pavisam dažādās situācijās. Vieniem ir finansiāli līdzekļi, lai rīkotos dažādās problēmsituācijās un spētu uzturēt savas valsts izplānoto integrācijas politiku, bet mūms un citām valstīm, kuras iedzīvotājiem reģionos katra diena ir iztikas nopelnīšanas jautājums, ir problēmas tikt galā ar pirmās nepieciešamības jautājumiem. Ka arī krievvalodīgo valsts iedzīvotāju procents joprojām ir ļoti augsts un krītās ļoti lēnu. Turklāt Latvijā imigranti jau tā ir kuplā skaitā, 16,3% no kopējā iedzīvotāju skaita. Absolūtais vairākums šo cilvēku ir nepilsoņi, kuri ES likumdošanas ietvaros arī tiek uzskatīti par trešo valstu piederīgajiem, jo tiem nav Eiropas Savienības jeb Latvijas pilsonības. ES kontekstā mūs ar savu imigrantu skaitu apsteidz tikai Luksemburga (43,8%), Kipra (21%).

Bēgļu/imigrantu jautājums ir ļoti kutelīgs un vienota, mazākumu nomācoša pozīcija šinī jautājumā diezvai iegūs vairākuma atbalstu. Atkāpjoties no šīs aktuālās imigrācijas formas nedaudz apskatīsim termiņuzturēšanās imigrantus, kas šeit ierodās izmantojot iespēju iegādāties nekustamo īpašumu vai investējot biznesā.  Pārsvarā šo iespēju izmanto personas, kas vēlās emigrēt no bijušajām NVS valstīm. Šiem cilvēkiem atšķirība no Āfrikas bēgļiem ir iespēja izvēlēties, kur tie emigrēs. Lielākoties tie ir krievvalodīgie cilvēki, kas Latviju izvēlās tās krievvalodīgās vides dēļ. Tiem ir ērti šeit saprasties un kontaktēties ar apkārtesošajiem. Līdz 2014. gadam sakarā ar investīcijām nekustamajā īpašumā(  līdz 2014. gada septembrim prasība investīcijām bija 70 000 – 140 000 eiro līdz 2014. gada septembrim, pēc septembra lai iegūtu uzturēšanās atļauju griesti tika paaugstināti līdz 250 000 eiro, kas kalpoja par iemeslu straujam šo imigrantu sarukumam.) tika izsniegtas 7000 terminuzturēšanās atļaujas. Šo iespēju galvenokārt izmanto Krievijas, Ukrainas, Kazahstānas, Baltkrievijas pilsoņi. Šie imigranti sacēla lielu ažiotāžu vietējā sabiedrībā, kas bija par iemeslu griestu pacelšanai un sekojošai straujai termiņuzturēšanās atļauju kārtoāju intereses sarukumam izmantojot finansēšanas iespēju. Nekustamā īpašuma attīstītāji veltīja nemazums nesaudzīgu komentāru valdības pieņemtajam lēmumam, apgalvojot, ka tas būs smags trieciens visai NĪ nozarei un radīs lielus riskus. Atskatoties atpakaļ, varam secināt, ka traģēdija nav notikusi un mēs dzīvojam tālāk, arī NĪ sektors turpina dzīvot, protams, darījumi ir ievērojami samazinājušies, bet ne tik lielos apmēros, lai uzņēmēji masveidā bankrotētu. Vislielāko risku griestu pacelšanas atbalstītāji saksatīja valsts drošības jautājumā. Uzskatot, ka daļa personu, kas pa salīdzinoši nelielām summām iegādājās šeit īpašumus, pretī iegūstot uzturēšanās atļaujas, iespējams, ir lojālas Kremlim un radīs papildus saspīlējumu sabiedrībā, kurā jau 12.67% ir krievvalodīgie nepilsoņi. Šie pilsoņi apgalvo, ka Drošības Policija nav spējīga izkontrolēt un iegūt pietiekošu informāciju par personām, kas pieprasa šīs atļaujas. Akmens DP lauciņā, bet pārmest viņiem neko nevar, jo finansējums tiešām ir nepietiekams. Tāpat, kā arī citās iekšējās drošības struktūrās, tas ir kritiski zems.

Globālajā mērogā vispopulārākā ir darba meklētāju imigrācija. Diemžēl, Latvija, šādiem imigrantiem lielos vilcienos nešķiet pievilcīga. Minimālā alga Latvijā ir 360 euro, vidējā 785 euro. Salīdzinoši ar citām ES valstīm mūsu piedāvājums darba meklētājiem ir zemā līmenī. Mūsu pašu bāleliņi kuplā skaitā dodās uz tādām vispasaules imigrantu iecienītiem galamērķiem, kā Lielbritānija, Vācija, Zviedrija, Norvēģija, Īrija, Nīderlande u.t.t. Cerības tiek liktas uz augsti kvalificēta darbaspēka pieplūdumu Latvijā. Iespējams tā atalgojums spēj konkurēt ar citām Austrumeiropas valstīm, bet ar Rietumeiropu konkurēt mēs nevaram. Labākos speciālistus mūms ir un būs grūti iegūt, bet uz viduvējībām mūms ir visas iespējas pretendēt.

Vēl ir viena liela grupa, kas emigrē uz kādu noteiktu valsti ar mērķi studēt. Ārvalstu studenti Latvijā nav retums, to skaits ar katru gadu pieaug. 2014. gadā Latvijā studēja 5000 ārvalstu studenti. Tie ir aptuveni 7% no visiem studējošajiem. Jāatzīst, ka tikai 2% no 5000 studējošo ārvalstnieku plāno palikt Latvijā uz ilgāku laiku, atlikušie 98% ir norādijuši, ka iegūst šeit tikai sev nepieciešamo izglītību, lai tālāk dotos uz labklājīgākām valstīm. Svarīgs arguments, kas iespējams šiem cilvēkiem liek nosvērties par labu Latvijas pamešanai pēc izglītības iegūšanas ir tas, ka 24% no viņiem ir saskārušies ar diskrimināciju vai negatīvu attieksmi. Dažādu rasu un reliģisko piederību imigrantiem, diskriminācija, kas vērsta pret tiem ir izpaudusies līdzīgā veidā.

Vēl ir imigranti, kas ir ieprecējušies ar mūsu pilsoņiem un pārceļās uz dzīvi Latvijā. Šādu cilvēku nau daudz.  Pārsvarā tie ir 3. valstu pilsoņi, kas precās ar Latviešu daiļā dzimuma pārstāvēm Īrijā un Lielbritānijā, kur ir ļoti liberāla attieksme pret laulības slēgšanu. Pēc precībām ar mūsu pilsoņiem 3. valstu pilsoņi, kas ieguvuši kāroto, lielākoties, paliek šajās valstīs, interese pārcelties ar savu jaunlaulāto uz Latviju ir neliela. Bet jāatzimē, ka šādi imigranti ir.

Izejot no esošās informācijas varam izsecināt, ka Latvijas valsts nav spējīga nodrošināt kontroli pār imigrantiem, kas šeit vēlās uzturēties, bet tos, kuri mūsu sabiedrībai ir vēlami, mēs nespējam piesaistīt, jo nav ko viņiem sniegt pretī. Dzīve latvijā nav medusmaize un cerēt mēs varam lielākoties tikai uz imigrantiem, kas bezizējā bēg no nelaimes, vai arī uz naudīgajiem krievvalodīgajiem, kam te ir salīdzinoši komfortabla uzturēšanās vide. Bet arī tiem, kas šeit vēlās dzīvot, mācīties vai strādāt neklājās viegli, jo kā rāda ārzemju studentu pieredze, ¼ no tiem saskarās ar dažāda rakstura diskrimināciju. Mūms ir jābūt atklātiem pašiem pret sevi, jāapzinās kādā situācijā atrodamies un jāsaprot, ko mūms vajag un ko mēs vispār varam darīt lai situētu Latvijas ekonomiku augt, līdz ar to paceļot mūsu pilsoņu vidējo dzīves līmeni. Izolācijā dzīvot neizdosies, tas ir fakts, bet mūms ir pieejamas visas sviras ar ko kontrolēt, kas iebrauc un kā tie integrējās. Vajag tikai visiem kopā pie tā strādāt un meklēt maksimāli efektīvāko risinājumu.

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Cik brīvi mēs esam?

Cik brīvi mēs esam savā ikdienā?

Brīvība, šis termins mūsdienu “brīvajā” demokrātiskajā pasaulē ir dzirdams regulāri, tas skaļi atbalsojās visapkārt mūsu piesātinātajā ikdienā. Bet kas tad īsti ir patiesā brīvība? Vai tiešām mēs esam tik brīvi, kā mums tiek apgalvots? Šo vārdu konkrēti definēt nav viegli, katrs šo terminu var interpretēt pa savam. Un tas nav nepareizi, jo katra cilvēka uztverē viņam svarīgā brīvība var būt atšķirīga.

Liberāļu uztverē brīvība ir iespēja darīt to ko vēlies un iespēja izdarīt izvēli. Filozofijā viena no vadošajām definīcijām terminam brīvība ir – iespēja brīvi rīkoties apzinoties dabas un sabiedrības likumus. Visās definīcijās figurē iespēja izdarīt izvēli. Izvēles iespēja ir brīvības pamats uz kā tālāk tiek būvēts viss pārējais, ko katrs saprot ar pareizu vai nepareizu rīcību. Rodās jautājums, cik tālu sniedzās mūsu brīvība un ja definīcija saka, ka mēs varam izdarīt izvēli, kādēļ rīkojoties savu vēlmju vadīti mēs varam tikt nosodīti un saņemt reālu sodu? Šobrīd es nedomāju par tādiem piemēriem, kur cilvēka rīcība tieši iespaido, kādu citu cilvēku, bet gan par rīcību, kas pēc būtības apkārtējos neietekmē. Protams ir sabiedrība, ir tās likumi, bet cik leģitīmi tie ir pret indivīdu kopumu kuri attiecīgajā sabiedrībā sastāda mazākumu, piemēram 49%? Kā zināms, jebkuras demokrātiskas sabiedrības likumi būvējās uz vairākuma viedokli, tātad, vienmēr būs tādi, kuru cilvēciskās tiesības dzīvot brīvi izdarot savu izvēli nebūs iespējams realizēt. Sanāk, ka teorētiski, patiesi brīvi dzīvot varētu tikai vairākums. Bet ņemot vērā, ka sabiedrības vairākums nav viens vienots organisks veidojums un to veidojošās cilvēku massas vēlmes ir dažādas, reāli mēs ziedojam savu izvēles brīvību demokrātijas vārdā. Mēs ziedojam to, savu brīvību, lai vairākums būtu apmierināts un mums būtu iespēja dzīvot drošā un mierīgā vidē, ko mēs visi pazīstam kā demokrātija. Brīvība ir cena, ko mēs maksājam par dzīvošanu sabiedrībā, kur paļaujoties uz to, ka vairākums zinās labāk, mēs atsijājam mazākuma vēlmes, kas iespējams, varētu, pēc vairākuma domām, kādam traucēt.

Apskatīsim vairākus piemērus. Piemēram homoseksuāļi, kuri nav brīvi reģistrēt savas attiecības, ka arī cilvēki, kuri nav brīvi lietot tos augus/vielas, ko vēlās. Ir vēl nūdisti, kuriem nav brīvi ļauts izģērbties un staigāt kailiem visur, kur tie vēlētos. Šādu piemēru ir ļoti daudz, jo ir dažādi cilvēki un dažādas vēlmes, kas viņuprāt ir normālas, bet cituprāt ir nepieņemamas un nevēlamas pastāvošajā sabiedrībā. Jautājums ir kura pusē būs vairākums, nevis vai cilvēkam pēc būtības ir brīvība to darīt, bet vai vairākumam ir gribēšana ļaut Tev to darīt. Principā geju vai lesbiešu pāris, kas reģistrējās un dzīvo kopā neietekmē apkārtējo ikdienu. Tas pats ar marihuānas smēķētāju, kurš savā īpašumā mēdz uzsmēķēt. Arī sportists, kurš izmanto anaboliskos steroīdus savu mērķu sasniegšanai. Kā arī nūdists, kurš vēlās savu mauriņu pļaut kails. Jā, kādam tas rada sašutumu, bet sašutumu var radīt arī govs kura nokārtojās laukā vai suņi kopošanās laikā. Ir dabiski, ka dabā notiek kautkas tāds, kas mums neliekās patīkami, bet nejau tādēļ mēs būsim spējīgi mainīt dabu. Cilvēks ir dabisks un viņa vēlmes, līdz brīdim, kāmēr tās nepārkāpj cita cilvēka tiesības būt brīvam un dzīvot netraucēti ir normālas un nenoniecināmas. Cilvēks ir domājoša būtne, kam manuprāt ir jāsaprot, ka mēs visi esam dažādi un pēc vienas mērauklas nevar mērīt visus. Solidaritāte un spēja pieņemt atšķirīgo ir patiesi brīvas sabiedrības atslēga. Tomēr cilvēki ir egocentriski un tendēti tikai uz sevu labsajūtu. Tādēļ reāli dzīvē situācija, ka visi sāks viens otra īpatnības pieņemt ir izslēdzama. Ņemot vērā, ka dzīvojot globalizācijas laikā, mūms praktiski nav iespējas izolēties no cilvēkiem, kas mūs apspiež un ierobežo mūsu iespēju dzīvot brīvi, patiesa izvēles brīvība dzīvot pēc saviem ieskatiem mūms ir liegta. Atskatoties cilvēces vēsturē, mēs sapratīsim, ka cilvēkam apsolūta pašnoteikšanās iespēja dzīvojot sociālā sabiedrībā nav bijusi nekad. Vienmēr ir bijuši likumi, noteikumi, kas liedz būt brīviem savā izvēlē atrodoties citu cilvēku grupā. Lai vai kā, bēdāties nav pamata, jo mūsu paaudzei ir paveicies daudz vairāk nekā iepriekšējām. Cilvēce ir gājusi daudz uz priekšu savā domāšanā un ar katru gadu aizspriedumu un baiļu ļaut savādākajiem iznākt gaismā, paliek arvien mazāk. Brīvību alkstošajiem demokrātiska valsts iekārta ir visdraudzīgākā, ja vien tie nav totalitārā režīma diktatori, priekš viņiem uz doto brīdi nekas labāks nav izdomāts.

Vēl ir versija, ka maksimālā brīvība ir sasniedzama atsakoties no visām atkarībām, bet to cilvēkam nav iespējams sasniegt, jo tad nāktos atteikties no ēšanas, gulēšanas, mīlestības u.t.t. Cilvēks var tikai krāt procenta punktus ceļā uz maksimālo brīvību un pie noteiktas robežas apstāties, ļaujot koncentrēties uz to, uz ko ir vērts ziedot savu iespēju būt brīvam no visa. Tieši tā, šī versija apgalvo, ka maksimālā brīvība ir negribēt neko un nepatērēt neko un maksimālā brīvība cilvēkam nemaz pēc šīs definīcijas būtības nav piemērota. Šī doma liek mūms aizdomāties par mūsu atkarībām no apkārtējiem, no ieradumiem un no visa cita, kas mūs pavada ikdienas gaitās un izvērtēt, kas tiešām ir svarīgs, bet kas tikai zog mūsu laiku, enerģiju un uzmanību.

Brīvība mēdz būt dažāda, bet maksimālajā tās formā sabiedriskam cilvēkam tā nav pieejama. Bet neskatoties uz to, mums ir jābūt iespējai izdzīvot dzīvi pēc savām vēlmēm, izbaudot to tik daudz, cik tas ir iespējams netraucējot citus.  Mūs mācīt vai nosodīt nav tiesību nevienam, jo katrs mēs esam unikāls ar savām vajadzībām lai kļūtu laimīgi.

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Āfrikas bēgļi un to problēmas.

Šobrīd aktuāla problēma ES ir Āfrikas kontinenta bēgļi un to liktenis nonākot ES teritorijā. Ko darīt ar nelaimīgajiem, kas bēg no bada, noziedzības un totālas nabadzības? Protams, sirds sāp iedomājoties, kas šiem nelaimīgajiem ir jāpiedzīvo savā dzimtenē. Āfrikas kontinents ir otrs lielākais uz mūs planētas plaības ziņā, to apdzīvo 15% planētas iedzīvotāju, tie ir aptuveni 1,2 miljardi cilvēku. Apvienoto Nāciju Starptautiskais Bērnu fonds (UNICEF) ir izziņojis, ka līdz 2100. gadam, Āfrikas iedzīvotāju skaits varētu sasniegt 4 miljardus! Dzimstība Āfrikā ir ļoti liela, vidēji viena sieviete Āfrikā laiž pasaulē 5,3 bērnus. Protams medicīna šinī nabadzības plosītajā kontinentā ir nožēlojamā līmenī un 1 no 11 bērniem vecumā līdz 5 gadiem nomirst. Augstai dzimstībai par pamatu ir kontracepcijas līdzekļu neizmantošana un jauno cilvēku lielais īpatsvars attiecībā pret vecāka gadagājuma. Veco cilvēku ir maz, jo vienkārši nodzīvot ilgu mūžu ir ārkārtīgi sarežģīti, daudzi mirst medicīnas iestādēs no nekvalitatīva pakalpojuma saņemšanas un daudziem, jo daudziem citiem sadzīviskiem apstākļiem. Pēc ekspertu aplēsēm, Āfrikā kontracepsiju izmanto apmēram par 50% mazāk nekā citur pasaulē. Ir skaidrs, ka cilvēku mazāk Āfrikā  nepaliks, tie dzims un katra aizbraukušā vietā parādīsies lērums jaunu nelaimīgo. Sabiedriskajā telpā bieži dzirdam apgalvojumus, ka ir jāpalīdz, tas ir mūsu pienākums uzņemt un atbalstīt patvēruma meklētājus u.t.t. Piekrītu, ka ir jāpalīdz, bet vai mēs izmantojam pareizo metodi? Stipri šaubos.

Tātad, mēs zinām, ka bēgļi būs pastāvīgi un ar katru gadu vairāk un vairāk, jo iedzīvotāju skaits palielinās un tā jau lielo nepaēdušo bezdarbnieku skaitu papildina jauni pasaules pilsoņi. Lai izprastu, kā cīnīties ar šo problēmu mūms jāapzinās cēloņi. Iesākumā vajag izprast, kādēļ Āfrika ir tik tālu līdz kliņķim novesta, ka no turienes praktiski visi sapņo aizbēgt pie pirmās izdevības. Iesākumā no kopējās kontinenta teritorijas atdalīsim Sahāras tuksnesi, tas aizņem 1/4 kontinenta teritorijas un ir reti apdzīvots. Ir skaidrs, ka neauglaīgā tuksnesī sevi pabarot ir grūti. Bet papētot atlikušo kontinentu mēs varam atklāt, ka derīgo izrakteņu kontinentā ir pietiekoši lai varētu normāli attīstīties un par 360° mainīt esošo attīstības kursu. Āfrikas zismeļu daļa ir bagāta ar naftu un fosforītiem. Dienvidu daļas bagātības ir dzelzs, vara, mangāna, zelta, alvas, urāna rūdas, ka arī tur atrodās pasaulē lielākās dimanta raktuves. Likumsakarīgi rodas jautājums, kas pie velna tur notiek? Ir milzums daudz dažādu faktoru, kas neļauj Āfrikai piecelties no ceļiem. Gluži vienkārši, attīsrītajām valstīm un uzņēmumiem, kas pumpē ārā naudu no Āfrikas nu galīgi nav vajadzīga patstāvīgs un ar savu mugurkaulu eso kontinents. Derīgie izrakteņi šobrīd  netiek pārstrādāti uz vietas, tie tiek iegūti izmantojot lēto darbaspēku, pēc tam izvesti uz Eiropu vai Z-Ameriku un tur pārstrādāti līdz tiek iegūts galaprodukts, tas savukārt ar vairākkārtīgu uzcenojumu tiek pārdots patērētājam. Jau sākot ar kontinenta ekspansijas sākumu Āfrika ir izmantota esošo lielvaru labklājības nodrošināšanai. Āfriku eiropieši padziļināti sāka apgūt 15. gadsimtā. Šinī periodā vērtīgs resurss, kas tika no kontinenta izvests bija vergi. Tā bija ejoša prece, pēc kuras pieprasijums pārsniedza piedāvājumu. Āfrikas pamatiedzīvotāji tika medīti, kā dzīvnieki un važās iekalti ceļoja pa visu jaunatklāto pasauli, pārsvarā uz Ameriku, kur darbaspēks bija vitāli nepieciešams kontinenta attīstībai. Jau no kontinenta apgūšanas pirmsākumiem līdz mūsdienām tiek izmantots viss tās piedāvātais resurss citu ekonomiku stutēšanai. Šobrīd tie ir dērīgie izrakteņi.

Kāds teiks, ka tās ir muļķības, Āfrikas valstis ir neatkarīgas un pašas vainojamas, ka nespēj tikt ar savām problēmām galā. Ir jāsaprot, ka tur kur apgrozās liela nauda nekas nenotiek vienkārši un ir daudz zemūdens akmeņu, ko virspusēji nav iespējams pamanīt. Līdz otrajam pasaules karam šis kontinents sastāvēja no daudzām kolonijām, kas atradās tādu lielvalstu kontolē ka Lielbritānijas, Francijas, Beļģijas, Spānijas, Itālijas, Portugāles. Pēc otrā pasaules kara sabiedrība sāka izdarīt spiedienu un tās ietekmē sasteigti tika uzsākta Āfrikas valstu dekolonizācija. Izveidojās daudzas neatkarīgas valstis, bet netika ņemts vērā faktors, vai arī apzināti ignorēts, ka šiem suverēnajiem veidojumiem nav ne mazākās nojausmas kā vadīt demokrātisku valsti. Protams, pa lielam neatkarība bija butaforija, ko pieprasīja pasaule pēc asiņainajiem pirmā un otrā pasaules kara gadiem. Bijušo kolonizātoru ietekme nekur nepazuda, jo kurš gan tik vienkārši vēlās šķirties no savas ietekmes un  drošajiem ienākumiem no reģiona. Šīs jaunās valstiņas to veidošanās sākumā jau tika nolemtas atpalicībai un nebeidzamiem konfliktiem. Korupcija, rasisms, pilsoņu kari, valstiskas nozīmes objektu privatizēšana ir novedusi Āfriku tur, kur tā atrodās šobrīd. Un visi šie faktori ir cieši saistītas ar ārzemnieku interesi pār kontinenta bagātībām.

Kari Āfrikā ir ikdiena. Kontinenta bagātības vilina alkatīgas personas kurām cilvēka dzīvība nav vērtība. Nigērijā, Burundi, Mozambikā, Čadā, Angolā, Sudānā un daudzās citās valstīs genocīds ir iznīcinājis veselas ciltis, tikai dēļ to etniskās piederības vai reliģiskajiem uzskatiem. Grupējumu līderi izmanto vietējo zemo izglītības līmeni lai manipulētu ar tiem uzkurinot tajos agresiju un piedāvājot labāku dzīvi izmantojot vardarbību pret citām etniskajām grupām. Ar ieročiem, kuri tiek piegādāti no ārzemēm, tie ieņem, izvaro un nogalina veselus ciemus. 12 gadīgs bērns, ar AK-47, tur tā ir norma. Bērni tiek nolaupīti, tos rūpīgi psiholoģiski apstrādā, apbruņo un liek nogalināt. Ja kāds nav spējīgs nogalināt, vai izrāda nepakļaušanos, tad tas mirst kā brīdinājums citiem. Uz visu šo slaktiņu fona normāla valsts eksistēšana nav iespējama. Piedzimstot salmu būdiņā, 6 bērnu ģimenē, bez iespējas normāli attīstīties un dzīvojot nemitīgās bailēs nav jābrīnās, kādēļ šis apburtais aplis nebeidzās.

Korupcija Āfrikā ir ikdiena. Netiek īpaši slēpts, ka ASV un ES korporācijas atbalsta vietējos valstu vadītājus, kuri itkā cenšās nodrošināt demokrātiju. Apmaiņā pret palīdzību šo valstu vadītāji nodrošina brīvu derīgo izrakteņu ieguvi un izvešanu. Nereti valstu līderu bagātības ir pasakainas, bet vadītās valsts tauta dzīvo visdziļākajā nabadzībā. Somālijā, Sudānā, Burundi, Čadā, Zimbabvē un pārējās Āfrikas valstīs korupcija ir izplatīta visos līmeņos. Pat orgznizācijas darbinieki, kam jāuzrauga miera ievērošana reģionā regulāri iemaina dažādas preces apmaiņā pret seksu ar nepilngadīgām meitenēm. Šo informāciju atklāja ANO iekšējais uzraudzības birojs sakarā ar konstatētajiem pārkāpumiem organizācijas iekšienē.

Derīgie izrakteņi. Korupcija. Karš. Bads. Āfrikas tauta ir neapskaužamā situācijā. Jā, attīstītās valstis sūta humāno palīdzību šai bēduzemei, bet izzagts tiek daudzkārtīgi vairāk un uz kopējā nabadzības un bada fona sniegtā palīdzība ir niecīga. Tātad ir skaidrs kāpēc cilvēki bēg, bet kā viņiem izdodās šķērsot vidusjūru un tikt līdz sapņuzemei ES? Par to parūpējās Rietumvalstis pašas, palīdzot nemierniekiem gāzt Lībijas prezidentu M.Kadāfi. Šobrīd Lībija ir tranzīta ceļš no Āfrikas uz ES. Valsts ir iznīcināta. Rietumi ar uzlidojumiem ir iznīcinājuši infrastruktūru un nodevuši varu nemierniekiem, kas haotiski to izlaupa un par situācijas stabilizāciju nekas neliecina. Miljoniem bēgļu gaida Lībijas krastos cilvēku kontrobandistu kuģus, kas par ~1500 $ solās nogādāt gribētājus drošajā un pārtikušajā Eiropā. Ar šo rūpalu nodarbojās noziedznieki, kas kāro vieglu peļņu pie minimāliem izdevumiem. Tie sagādā norakstītus kuģus, iekasē naudu, piekrāmē pilnus ar cilvēkiem un jūrā prom. Šie grupējumi ir cieši saistīti ar musulmaņu ekstrēmistiem, kas terorizē kontinentu. Principā sanāk tā, ka bēgot no teroristiem, tie nokļūst pie teroristu sabiedrotajiem, kas par attiecīgu summu nogādā bēgļus ES. Pilnīgi iespējams, ka šinīs laivās tiek iesēdinātias teroristiskajiem grupējumiem lojālas personas, kuras identificēt ir praktiski neiespējams. Bēgļu plūsmas ir milzīgas, regulāri pressē parādās informācija par izglābtiem bēgļu kuģiem, bez kuģu apkalpes dreifējam ES ūdeņos. Kuģu apkalpe nogādā kuģi līdz noteiktai vietai, tad kuģi pamet atstājot palikušos likteņa varā. Pārsvarā izglābtie bēgļi ir vīrieši. Tikai loģiski, jo ~1500 $ ir liela nauda, kuru sievietei dzīvojot tādos apstākļos būtu grūti iekrāt un droši izmantot šim ceļojumam. Uz jautājumu, kur šie cilvēki ņem naudu lai spētu apmaksāt biļeti uz paradīzi mēs diezvai dabūsim precīzu atbildi. Noteikti ir inteliģence, kam ir bijis savs bizness vai vadošs amats un iespēja iekrāt līdzekļus. Bet pilnīgi noteikti, ka daļa šo cilvēku ir ieguvuši līdzekļus biļetei noziedzīgā veidā. Noziedzība kontinentā ir graujoša, pakalpojumu piedāvā noziedznieki, uzskatu, ka nešaubīgi daļa no vīriešiem, kas ieceļo ES uz palikšanu ir ar netīru pagātni. Sievietes un bērni, vivājāk aizsargātās sociālās grupas paliek savās vietās, bezizejā, pieņemot savu sūro likteni.

Secinājumi. Uzņemot bēgļus, kas lielākoties ir vīrieši ar nezināmu pagātni, mēs nerisinam aktuālo kontinenta problēmu, bet gan paliekam zem sitiena paši savus pilsoņus, radot jaunus riskus sabiedrības drošībai. Šo putru Āfrikā ir ievārijušas bagātākās valstis kurām personīgi vajadzētu uzņemties atbildību un ar militāru, ekonomisku un humānu palīdzību nostabilizēt situāciju nemieru plosītajos reģionos. Tas ir iespējams, ja ir mugurkauls sadot pa pakaļu korporācijām, kas ir piesūkušās kā dēles pie Āfrikas bagātībām. Citu analogu nav. Kāmēr Āfrika būs slaucamās govs statusā, bēgļu problēmas nemazināsies, bet tikai turpinās briest un briest līdz ES nāksies atzīt savas kļūdas.

Jānis Vanags

Jānis Vanags: Kas ir reliģija?

Kas ir reliģija?

Vārds reliģija esot cēlies no Latīņu vārda  religios ( augstākas varas, īpaši Dieva, kā personības atzīšana un šīs atzīšanas izpaušana īpašā psiholoģiskā noskaņā).Tātad,  reliģija nozīmē ticēt kautkam pārākam par sevi pašu,  jo īpaši ticēt kautkam konkrētam,  visbiežāk Dievam vai vairākiem Dieviem, kā to ir darijuši mūsu senčipirms cittautieši viņus neatlaidigi sāka pārliecināt par nepieciešamību pievērsties kristietībai un  tās sludinātajām vērtībām un pieņemt, ka ir tikai viens īstais Dievs. Nevienmēr reliģijas pamatā būs kautkas noteikt, ko pielūgt. Piemēram,  viena no populārākajām, šobrīd praktizētajām reliģijas formām, budisms, ir reliģija bez Dieva.Budisms māca koncentrēties uz savu prātu attīrīt to no negācijām, dzīvot saskaņā ar visumu. Dievs kā tāds budismā nav izdalīts, tiek atzīmēta reinkarnācijas pastāvēšana un augstākā pilotāža ir spēja pēc nāves nokļūt nirvanā ( savienoties ar kosmosu ), tas ir, izkļūt no reinkarnācijas apļa. Ticībai,  lai to pilnvērtīgi varētudēvēt par reliģiozu ir jābūt ar spēcīgu filozofiju zem tās.  Ja ticība kautkam pārākam ir bez seguma un nav pamatojama, tad tas ir fanātisms vai sentimentālisms, nevisreliģiska ticība.

Reliģijas evolūcija.

Pieņemu,  ka reliģija iet roku rokā ar cilvēku sākot no tā brīža, kad homosapiens sāka uzdot jautājumus, kāpēc cilvēki dzimst un mirst, kāpēc nakti nomaina diena u.t.t.Reliģija bez šaubām mainās līdz ar cilvēku, tā pielāgojās esošajām vajadzībām lai izdzīvotu, tāpat, ka jebkas cits šinī pasaulē. Citējot dzejnieku Raini ” Pastāvēs, kasmainīsies! ” Vieidi vārdi, pārmaiņas piedzīvo, ne tikai laicīgās lietas, bet arī garīgās vērtības. Mūsdienu reliģijai ir morālās audzināšanas forma, bet sākotnēji tai bijaiebiedējošs formāts. Bailes no Dievu dusmām ( zibens, vētra, sausums, plūdi, slimības u.t.t. ) bija raksturīgas senajiem cilvēkiem. Atskatoties pasaules vēsturē, ja mēspieņemam to par patiesību, jo vēsture nemitīgi tiek pārrakstīta, mēs saprotam, ka neiedomājami ilgu laika posmu attīstītākās civilizācijas ir gājušas politeisma jebdaudzdievības ceļu. Un uzsvērsim, ka tāsbija augsti attīstītas lielvaras ar augstu kultūras un zinātnisko sasniegumu līmeni. Tās bija sava laika apgaismotājas. Daudzdievība bija vadošā no reliģijas formām tādās visiem dzirdētās kultūrās kā senajā Ēģiptē, Šumērā, Grieķijā, Romā, Inku un Maiju civilizācijās. Monoteiska, jeb reliģijas forma kurā tiek izdalīts viens Dievskuram nav konkurentu un pārējās radības atrodās zemākā hiararhijas pakāpē sāka kļūt plaši populāras tikai līdz ar mūsu ēras sākumu. Par senāko no mūsdienās praktizējošām monoteisma formām tiek uzskatīts Jūdaisms, tam saknes meklējamas  1812. līdz 1637. gadam p.m.ē.. Bet jāpiemin, ka antīkajā pasaulē viendievības ideju ir mēģināts realizēt daudzkārtīgi. Pirmēram,saglabājusies ir informācija par šādu mēģinājumu senajā Ēģiptē. Farons Amenhoteps kurš valdīja no 1379-1362 p.m.ē. uzspieda saviem tautiešiem godināt vienīgo visuma dievu Atonu. Pēc Amenhotepa nāves, protams, kā tas dzīvē notiek, viss, kas saistījās ar viņu tika noliegts un cilvēki atgriezās pie iepriekšējo dievu pielūgšanas kārtības. Daudzdievība antīkajā pasaulē bija loģiska, jo cilvēki piedzīvoja daudz dažādu dabas parādību, ko uz doto brīdi nebija spējīgi izskaidrot. Bija grūti saistīt dažādus postošus un brīnumainus notikumus, tādēļ lieliska atbilde uz neviennozīmīgiem notikumiem bija daudzu, dažādu Dievu pastāvēšana, kas savā starpā konkurē un izmanto cilvēkus saviem, augstākajiem mērķiem. Apķērīgi prāti izmantoja to savā labā un uzdevās par dievu kalpiem – priesteriem. Daudzdievība ļāva piemeklēt sev vēlamo no Dievu saraksta un ar propogandas palīdzību vienot cilvēkus kopīgiem mērķiem, ja notika nelaimes vienmēr vainot varēja konkurējošo Dievu kurš mēģina ieriebt. Kā Amenhoteps, tā arī citi valdnieki saprata, ka lielas cilvēku massas ir grūti pārvaldīt bez stingras reliģiskās kontroles. Izmantojot politeisma reliģijas struktūru, tas radīja riskus, jo vienmēr būs Dievu pretrunas un līdz ar to atradīsies cilvēki, kas to izmantos savā labā. Savukārt monotēiskajā struktūrā pretrunu nav, jo nav izvēles brīvības, ir viens Dievs, bez iespējas izvēlēties citu favorītu.Viens Dievs, viena taisnība visiem – tā varētu raksturot monotēiskās reliģijas pamatdogmu. Ebreju tautas vienojošais faktors, kas ļāvis šai tautai pārciest verdzības un bada periodus paliekot saliedētiem un vienotiem savā ticībā bija viendievība, ko šī tauta praktizēja jau ~2000 g.p.m.ē. No Jūdaisma, pēc Jēzus nāves atzarojāz kristietība, Jēzus bija populārs viena Dieva esības sludinātājs, pēc viņa nāves sekotāji sarakstīja vairākas grāmatas un turpināja propogandēt kristietību, kā pareizāko ceļu pie Dieva. Vēlāk, 7. Gadsimtā līdz ar sludinātāju Muhamedu uz palikšanu izveidojās Islāms. Islāms, tāpat ka Kristietība balstās uz Jūdaisma mācības. Islāms un Kristietība ir Jūdaisma transformācija un pielāgota reliģija konkrētās grupas vajadzībām. Vena Dieva kults piedzīvoja savu triumfu un sāka ekspansiju līdz ar Romas imperatota Konstantīna 1 lēmumu pārtraukt kristiešu vajāšanu m.ē. 312 gadā. Līdz tam, viendievības sludinātāji tika apspiesti un vajāti, jo vistiešākajā veidā apdraudēja esošās varas autoritāti. Saprotot, ka līdz šim piekoptā taktika ir neefektīv, Konstantīns 1 nolēma rīkoties savādāk, nekā viņa priekšgājēji. Viņš veiksmīgi izmantoja reliģiju savu mērķu sasniegšanai, iecietība pret kristietību ļāva viņam kontrolēt gan baznīcu gan ķecerus. 70. gadus pēc Konstantīna 1 lēmuma, Teodosija valdīšanas laikā kristietība tika atzīta par galveno Romas reliģijas formu. Tādai pasaules lielvarai, ka Romai kļūstot par monotēiskas reliģijas centru daudzdievībai bij maz izredžu pastāvēt. Pakļautās tautas tika asimilētas un tām uzspieda “pareizo” reliģiju. Kristiešu misionāri vēljoprojām turpina vervēt arvien jaunus sekotājus visā pasaulē.

Iepriekš apskatītie notikumi attiecās uz eiropu un tuvajiem austrumiem. Bet jāapskata arī Austrumu civilizāciju noietais ceļš reliģijas evolūcijā. Viena no senākajām zināmajām reliģijām ko piekopj vēlarvien ir Hinduisms, tās sākums ir meklējams vēdiskajā sabiedrībā vismaz  2000 gadus p.m.ē. Tāpat  kā Jūdaisms, Hinduisms piedzīvojis šķelšanos un ir dažādi atzari, piemēram Budisms. Tiek uzskatīts, ka Hinduisms radās Indostānas pussalā, šobrīd tā ir 3 lielākā reliģija no kuras 96% dzīvo Indijā. Hinduisms ir sarežģīta reliģijas forma, kas tic reinkarnācijai pēc nāves. Ir pieņemts, ka nomirstot cilvēks pārdzimst tanī par ko viņš ir pelnījis būt. Tā šis aplis turpinās līdz tiek sasniegta apgaismība un no nebeidzamā dzīvības un nāves apļa izkļūts. Hinduisma panākumu atslēga, kas iespējams tik ilgu laiku ļāva tam veiksmīgi pastāvēt ir kastu sistēma, kas iedala Indiešus dažādos sabiedrības slāņos ar savām funkcijām. Pārdzimšanas teorija + kastu sistēma ir lieliska kombinācija, kas atbild uz jautājumu, kāpēs es esmu nabags, bez jebkādiem īpašumiem, kāmēr kādam citam ir viss ko vien sirds kāro. Kastu sistēma pastāv vēljoprojām. No esošās kastas nevar izkļūt, šis statuss tiek pārmantots no vecākiem viņu bērniem. Priekš valdnieka un tam pietuvinātām personām nekas labāks nav iedomājams. 🙂 Hinduisms ir daudzpusīga, ļoti sarežģīta un neviennozīmīga reliģijas forma, tā būtībā ir daudzdievība, kas tai pat laikā atzīst vienu, “galveno” Dievu – Brahmu. Tā nenoliedz citas reliģiskās formas, kuras neiet pretrunā ar Hindu dzīvesveidu.

Tātad, ir skaidrs, ka strikta daudzdievība nebij dzīvotspējīga, jo šķēla sabiedrību. Viendievība dod iespēju centralizēt varu, visuzskatāmākais piemērs ir Romas katoļu baznīca, kuras kontrolē atrodās pundurvalsts Vatikāns un tai ir vislielākais sekotāju skaits uz planētas Zeme – ~1,092,853,000 cilvēku ( kopējais kristiešu skaits ). Hinduisms, ar savu daudzpusību, reinkarnācijas un kastu sistēmas piekopšanu ir lieliski sevi pierādijis laika gaitā un tāds kiš miš ar rozīnēm vienmēr atradīs sekotājus, jo katrs var izvēlēties savu neuzspiesto pielūgsmes objektu, tikai nākās ievērot dažus noteikumus, kas ierāmjo un konkretizē Hinduisma mācību. Ir vēl daudz dažādu reliģisko veidojumu un sektu, kas cīnās par savu vietu zem saules, bet nopietnākie spēlētāji pēc kopējā sekotāju skaita no visiem pasaules iedzīvotājiem uz doto brīdi ir – Kristieši 31,5 %, Musulmaņi 23,2 %, Hinduisti 15%, Budisti 7%. Šobrīd statistiķi ceļ trauksmi kristiešu vidū, brīdinot, ka līdz 2050. gadam musulmaņu un kristiešu skaits izlīdzināsies. Svaru kausi izlīdzināsies un nākotnē iespējams par dominējošs planētas Zeme reliģiju varēt kļūt Islāms. Islāms ir visstraujāk augošā reliģija, kas interesanti, arī visjaunākā no top reliģijām. Kad Muhameds ( 570. g., miris 632.g. ) sāka sludināt Islāmu Ārābijas pussalā, cilvēki ticēja daudziem Dieviem un tuksneša gariem, ko dēvēja par džiniem. Pirms Islāma, Arābijā reliģija bija otrajā plānā, prioritāte bija laicīgā dzīve, mazāk aizsargātās sociālās grupas tika noniecinātas un sautīgi izmantotas – sievietes, bērni. Viena Dieva, iecietīga un vienlīdzību piedāvājoša sludināšana ,mežonīgajā Arābijā nesa augļus un Islāms auga. Islāms izceļās uz citu top reliģiju fona ar agresīvo formu, tas jau pirmajos pastāvēšanas gados tika izplatīts izmantojot agresiju. Domājams Muhameds apzinājās, ka mierīgā ceļā tautās izplatīt jaunievesto reliģiju neizdotos, turklāt stratēģiski svarīgi bija iegūt kontrolē svēto Mekas pilsētu lai apspiestu daudzdievību. Tas arī tika izdarīts un Islāma ekspansija turpinās līdz mūsdienām.

Ateistiem, cilvēkiem, kas nav reliģiozi un tie ir ~7% pasaules iedzīvotāju, bieži rodas jautājums, kādēļ 93% apkārtesošo cilvēku, vēljoprojām tic lietām, ar ko reāli dzīvē nav saskārušies. Pagātnē to varētu pamatot ar informācijas trūkumu, daudzas lietas nebija iespējams izskaidrot, tad kā universāls arguments visam neizprotamajam bija Dievs. Šobrīd, mēs nenoveļam visu uz Dievu, mēs izmantojot zinātni gūstam izskaidrojumus paši un saprotam, ka brīnumu nav nemaz tik daudz. Viss, ko cilvēks ir izdomājis vai radījis ir radīts lai apmierinātu cilvēka vajadzības un mazinātu sāpes. To vajadzētu saprast tiem, kas vēlās izprast reliģiskās kustības un to attīstību. Personīgās jūtas un vēlmes ir par pamatu cilvēku centībai un sasniegumiem. Reliģijā rod mierinājumu tie, kas laicīgajā dzīvē nespēj gūt tik ļoti cilvēkam nepieciešamo laimes sajūtu. Dažādas reliģiska rakstura sektas to veikli izmanto un ar multilingvistiskās programmēšanas palīdzību viegli apstrādā vājāk rakstura cilvēkus, kas jūtās vientuļi. Reliģija ir burvīgs instruments massu kontrolei, nekas labāks uz doto brīdi nav izdomāts lai stutētu politisko varu, kuru, kā mēs zinām ir ļoti viegli sašūpot. Ir skaidrs, ka reliģija ir izdevīga un tā tiks finansēta lai spētu iet laikam līdzi un nokļūtu pie jebkura, kuram ir nosliece ticēt. Rodas jautājums, kāpēc mēs ticam? Ir 2 varianti, vainu tas ir iedzimts, vai tiek pārmantots audzināšanas procesā mijiedarbojoties ar apkārtējo pasauli. Izdarīt pārsteidzīgus secinājumus mēs nedrīkstam, iespējams mums ir dabīgi nepieņemt neizbēgamo nāvi un visu izrietošo pēc tās. Gribās ticēt, ka nāve tās nav beigas un ja citiem stipri pāri nebūsim nodarījuši, bet ja arī būsim, tad nožēlosim, mūs sagaida kautkas labs un no finiša nav jābaidās.

Interesanti, kas notiktu ar aktīvu Dieva vārda sludinātāju mūsdienās, kurš apgalvotu, ka vairākkārt ir piedzīvojis kontaktu ar Dievu vai tā sūtņiem un nemēģinātu lavierēt ar izteikumiem? Visdrīzāk šādai personai tiktu sniegta medicīniskā palīdzība. Oficiālā psihiatrija neizdala atsevišķi mistiskos no psihiskajiem pārdzīvojumiem, tie tiek traktēti kā psihoze. Ja kāds cilvēks apgalvo, ka ir piedzīvojis reliģiska rakstura vīziju vai kautko tam līdzīgu, psihiatrija neauklējās un nosaka diagnozi. Psihiatrijā ir versija, ka ticēšana Dievam ir sava veida normālas uzvedības imitācija. Plūšana līdzi straumej, ja visi apkārt tic, tātad es arī ticēšu. Ticīgie tiek pielīdzināti 3 gadīgam bērnam, kurš pilnībā paļaujās uz to, ka pieaugušie visu zin. Mūsu gadījumā, pieaugušie ir reliģiskie līderi. Psihoanalīzes pamatlicējs Z.Freids uzskatīja, ka reliģija ir instruments ar kuru apslāpēt neirozi. Freids pieļāva iespēju, ja nepastāvētu reliģija, neiroze kļūtu izteiktāka un saslimšanas gadijumi tiktu atklāti daudz biežāk. bērnam, kurš pilnībā paļaujās uz to, ka pieaugušie visu zin. Mūsu gadījumā, pieaugušie ir reliģiskie līderi. Psihoanalīzes pamatlicējs Z.Freids uzskatīja, ka reliģija ir instruments ar kuru apslāpēt neirozi. Freids pieļāva iespēju, ja nepastāvētu reliģija, neiroze kļūtu izteiktāka un saslimšanas gadijumi tiktu atklāti daudz biežāk.

Iespējams Freidam ir taisnība, jo dzīve bez apziņas, ka nāve tās nav beigas ir biedējoša. Dzīve bailēs, ar skaidri zināmu nolemtības sajūtu, emocionāli vājākiem cilvēkiem spētu nopietni traumēt psihisko veselību. Iespējams reliģija ir veids, kas ļāvis cilvēcei nesabrukt un nokļūt tur, kur tā šobrīd atrodās. Šo cilvēka dabisko gribēšanu ticēt, diemžēl izmanto arī atklāti noziedzīgi grupējumi. Cilvēkam, kurš pārzin psihes īpatnības ir skaidri zināmi paņēmieni, kā pareizi pārliecināt apkārtējos un likt tiem sev noticēt. Protams, tas nenostrādās ar visiem, bet vienmēr būs kāds, kuru būs iespējams ietekmēt. Šādi, ar zināšanām un harizmu apveltīti cilvēki ik pa laikam mēģina radīt reliģiskas sektas. Šajos veidojumos, tiem ir gandrīz neierobežota vara. Pārsvarā, šādas sektas ir radītas ar mērķi izkrāpt naudu no saviem sekotājiem, kas akli tic saviem garīgajiem līderiem. Par sektām tiek dēvētas visas reliģiskā rakstura kopienas, kuru sekotāju skaits nav liels. Konkrēta robeža pie kuras sekta pārtop par reliģisko konfesiju nav definēta. Ir gadījumi, kad sajūtot neierobežotu varu pār saviem sekotājiem, tikai ar naudu un pazemību kopienas līderim nepietiek. Ir reģistrēti gadījumi, kad sektu ietvaros tiek veiktas pašnāvības, grupveida seksuālas orģijas, pedofilija un daudzas jo daudzas neiedomājamas lietas. Mūsu smadzenes varētu salīdzināt ar datoru, kuru meistarīgam hakerim nesagādā grūtības uzlaust. Reliģija ir spēcīgs ierocis, ar kuru ir iespējams panākt gandrīz jebko.

Secinājumi.

Secinājumi, ko es varu izdarīt izejot no man zinošās informācijas ir vienkārši – ja grūti dzīvot un apzināties, ka kādreiz būs jāmirst, tas neliek mieru ikdienā un traucē dzīvot šodienā, tad ticiet kautkam pārākam un mēģiniet rast mierinājumu reliģijā. Uzmanieties no sektām. Es esmu ateists, bet ja man būtu jāizvēlās, es izvēlētos Budismu. Tas neuzspiež personību nomācošas dogmas, tas ļauj koncentrēties uz sava ķermeņa un prāta izzināšanu. Budisma garīgie līderi, personīgi man, vieš lielāku uzticību nekā konkurējošo reliģiju pārstāvji.

Jānis Vanags.